Olipiskās spēlēs

Olimpiskās spēles i radušās senajā Grieķijā, kur pa godu dievu dievam Zevam tika sarīkotas šīs spēles. Tās notika visa Grieķijas teritorijā, bet plašāk tās norisinājās Svētajā ielejā Olimpijā, pie Olimpa kalna. Olimpiskās spēles notika ik pēc četriem gadiem. Šo olimpisko ciklu senie grieķi izmantoja laika skaitīšanā.

Vēsturē saglabājušās ziņas, ka gandrīz pirms trim tūkstošiem gadu – 776. gadā pirms mūsu ēras – jūlijā, kas bija nosaukts dieva Apolona vārdā, Krona kalna pakājē pie Olimpijas notikušas apjomīgas skriešanas sacensības, kurās uzvarēja Korebs. Šis jauneklis bija nācis no kādas nelielas pilsētiņas Elīdas. Par uzvaru viņš saņēma balvu – olīvzaru vainagu.

Olimpiskajās spēlēs piedalījās atlēti, svētceļnieki, aristokrāti un tirgotāji, dzejnieki un filozofi. Pims spēlēm šie atlēti cītīgi trenējas vairāku mēnešu garumā, un mēnesi pirms olimpiskajām spēlēm atlēti trenējās pašā Olimpijā. Sacensības norisinājās korekti, jo sacensībām bija tiesneši un uzraugi. Tomēr olimpiskajās nevarēja piedalīties visi grieķi. Spēlēs bija aizliegts piedalīties nebrīvajiem griķiem, kas pildīja spaidu darbus vai bija vergi.

Olimpijā ielaida tikai vīriešus, tāpēc olimpiskajās spēlēs drīkstēja piedalīties tikai vīrieši, taču sieviešu sporta spēles norisinājās Spartā, bet tām nebija piešķirts olimpisko spēļu vārds.

Trīs mēnešus pirms spēļu sākuma tās tika izziņotas visā Grieķijā. Mēnesi pirms spēlēm, vis kas vēlējās piedalīties sacensībās, pulcējās dienas gājiena attālumā no Olimpijas. Viens no Olimpijas likumiem bija, ka nedrīkstēja tajā ienest ieroci. Olimpisko spēļu laikā visā Grieķijā karojošas pilsētas un ciltis nolika ieročus. Virs zemes valdīja miers, bet tiem, kas šo pamieru neievēroja, piesprieda bargu sodu – nolādēšanu uz mūžu.

Ilgus gadus vienīgā balva olimpisko spēļu čempioniem bija olīvzaru vainags, taču kopš 61. olimpiādes Olimpijā sāka uzstādīt čempionu statujas. Šāds gods tika izrādīts tikai tiem, trijās olimpiādēs pēc kārtas. Par godu uzvarētājiem sacerēja arī jaunas dziemas.

Olimpiskās spēles atdzima apmēram 1500 gadus pēc antīko olimpisko spēļu aizliegšanas. 19. gadsimta beigās pasaulē sākās strauja fiziskās kultūras attīstība. Šajā laikā savu attīstības ceļu sākuši gandrīz visi tagad populārie sporta veidi futbols, vieglatlētika, basketbols, riteņbraukšana, airēšana u.c. Olimpisko spēļu atjaunošanā izšķirīgu ieguldījumu devis franču aristokrāts Pjērs de Kubertēns. 1883. gadā francijā viņš izvirzīja ideju rīkot plašas starptautiskas sporta sacensības, pārņemot antīkās Grieķijas olimpisko spēļu tradīcijas. Barons meklēja un atrada domubiedrus citās pasaules valstīs.

1894. gada 23. jūnijā Parīzē Sorbonas universitātē sanāca Starptautiskais sporta kongress. Tajā piedalījās 79 delegāti no12 valstīm un 49 sporta organizācijām. Kongresā tika vienprātīgi atbalstīta ideja rīkot mūsdienu olimpiskās spēles, un izveidota Starptautiskā olimpiskā komiteja. Pirmās spēles nolēma rīkot Atēnās 1896. gadā.