Olivera Tvista raksturojums

„Kāds brašs no skata – un apģērbts atkal kā kungu bērns! (..) Tas pats jaukais vaidziņš, tikai ne tik bāls, tās pašas mīļās actiņas, tikai ne tik skumīgas. (..) viņa lēno smaidu; (..)”

„(..)darbanams (..) tas pats izģindušais sargs pie vārtiem – viņu ieraugot, Olivers sadrebēja, tad nosmējās pats par savu muļķību, tad apraudājās, tad atkal smējās (..)”

„Tikai ne tante! (..) Nekad nesaukšu tevi par tanti...Māsa...mana mīļā, dārgā māsa, kuru tūliņ tik karsti iemīļoju! Roze, mīļā, mīļā Roze!”

„(..) kādreiz jūs esat parādījuši lielu laipnību un labvēlību manam mīļajam, mazajam draugam, (..)”

„Pēdīgais nekrietnelis! Savu galvu esmu ar mieru apēst, ja viņš nav beidzamais nelietis!(..)”

„Tas ir bērns ar cēlu raksturu un atsaucīgu sirdi, (..)”

„(..)ir iedēstījusi viņa krūtīs tādu uzticību un tādas pieķeršanās jūtas, kas darītu godu daudziem, kuru dienu skaits mūžā sešreiz lielāks.”

„(..) Jāatmaksā šim nevainīgajam, maigajam bērnam, jo tāds viņš ir, kaut arī noziedzīgas, visnelaimīgākās mīlas auklējums, (..)”

„Vai man lai neatsilst sirds, kurš viņu kā draudzes bāriņu uzaudzinājis, ja tagad manas acis redz viņu sēžam starp tik smalkām lēdijām un džentlmeņiem (..) es vienmēr esmu šo bāriņu mīlējis, it kā viņš būtu mans paša (..)”

„(..) viņš saskatīja Oliverā aizvien lielāku līdzību ar savu agri nomirušo draugu, (..)”

„(..) ienira šauru, līkumainu un netīru ieleļu krēslā starp Greisinleilu un Smitfīldu, kuras pārvērta šo pilsētas daļu par vienu no visriebīgākajiem un nožēlojamākajām, kādas vēl pēc pārbūves palikušas pilsētas centrā.”

„Uz kamīna dzegas stāvēja vecs, nokvēpis krūšutēls, bet virs apsūdzēto sola karājās putekļiem klāts pulkstenis – vienīgais priekšmets šai telpā, kas šķita darām to, kas tam jādara, jo netikums vai nabadzība, vai pierasta saskare kā ar vienu, tā otru bija visu dzīvo radību apzīmogojusi ar negoda traipiem – diezin vai mazāk pretīgiem par to biezo, taukaino netīruma kārtu, kas bija nogulusi uz visiem nedzīvajiem priekšmetiem un rādīja īgnu seju dzīvajiem.”

„Pār upi klājās migla, caur to nespodri mirgoja kuģu ugunskuri daudzajās piestātnēs un tumšās celtnes krastmalā atēnojās vēl drūmākas un bezveidīgākas. Abos krastos pār jumtu un tornīšu blīvi pacēlās vecas, apkvēpušas noliktavas; smagas, īgnumpilnas un saviebušās tās noraudzījās ūdens līmenī, tik melnā, ka tas nespēja atspoguļot pat šādu milzeņu apveidus. Vecās Pestītāja baznīcas kupols un Svētā Magnusa torņa smaile – šī mūžvecā tilta sensenie gigantiskie sargi – vēl bija saskatāmi pelēkajā tumsā, bet mastu mežs lejpus tilta un bieži izkaisīto baznīcu torņi augšpusē gandrīz vairs nebija redzami.”

„Šķita, ka visas plašās debesis degtu. Cauri dzirksteļu lietum, cita citai pāri stiepdamās, šāvās gaisā liesmu mēles, apgaismodamas apkārtni vairāku jūdžu tālumā un dzīdamas dūmu mākoņus (..) cauri dzirksteļu lietum un sarkani kvēlojošām, brūkošām sijā (..) sienas līgojās un gāzās degošajā akā (..) izkusušais svins un dzelzs kā balta, verdoša straume lija zemē (..) ”