Opozīcija savējais - svešais Paula Bankovska romānā "Misters Latvija"

Studiju darbs sastāv no piecām nodaļām. 1. nodaļa ir par Ādama Ārčera opozīciju „savējais – svešais” ģimenē un mājās; 2. nodaļa par opozīciju „savējais – svešais” telpā; 3. nodaļā – opozīcija „savējais – svešais” Ādama un Rīnas attiecībās; 4. nodaļā – opozīcija „savējais – svešais” Ādama Ārčera personībā; 5. nodaļa – Ādama Ārčera tautības, valodas opozīcija „savējais – svešais”.

Studiju darbā tika izmantota strukturālā un semantiskā teksta analīze.

1. Opozīcija „savējais – svešais” Ādama Ārčera attiecībās ar ģimeni un mājām

Ādams Ārčers piedzimst Ednas un Arčibalda Ārčeru ģimenē, kurā jau aug trīs meitas – Katrīna, Mārgareta un Dženifera. Pēc diviem bērniem, kas piedzimst nedzīvi, „tomēr Dievs par Ārčeriem apžēlojas”2un pasaulē ierodas Ādams. Arčibalda Ārčers ir ļoti laimīgs un dižojas draugiem un paziņām: „Jūs vēl matīsiet, viņš paveiks lielas lietas”3.

Iespējams, tas arī ir galvenais iemesls tam, ka Ādams ir tieši tāds un ne savādāks, un viņa dzīve ir tieši tāda, kāda tā ir.

Arčibalds Ārčers ir inženieris. Ļoti turīgs amerikānis. Viņu māja līdzinās pilij. Ārčeriem netrūkst nekā, izņemot tuvas un siltas attiecības ģimenē. Kad Ādama māte saslimst, Ādams, iegrimis grāmatās, pat nemana, ka māte un tēvs pēc vakara, kad Ādams aplejas ar karstu metālu, vairs nepārmij ne vārda. Jā, Ādams ir iegrimis grāmatās, lasa, lai kliedētu vientulību mātes slimības laikā. Uz grāmatu lasīšanu viņu pamudina aukle Mirjama.

Mātes un tēva attiecības kļūst arvien sliktākas. Tēvs netic, ka māte ir smagi slima un mirst. „Tev nekas nekaiš. Tu tikai izliecies. Tēlo. Vai dzirdi, ka ar tevi runā?”5. Tā noskaities kliedz vecais Ārčers. Kad pie mātes atbrauc ārsts Gustavsons, Ādamam viņš liekas svešs un biedējošs, jo „no viņa vējo zāļu smarža un aukstums, un Ādams nospriež, ka tā droši vien izskatās nāve: ietinusies garā, melnā mētelī, ar melnu zāļu somu, melnā cilindrā, ar spieķi, apaļām brillēm un dzeltenīgu bārdu”6.

Lai nevajadzētu domāt par māti un nāvi, Ādams iet tēva plašajā bibliotēkā un lasa. Viņam tuvas kļūst grāmatas, jo īpaši Džona Džeimsa Odibona „Ziemeļamerikas putni”.

Putni ir saistība ar debesīm. Tie ir vidutāji starp debesīm un zemi un nemateriālu lietu iemiesojums7. Lidojošas būtnes bieži vien iemieso arī cilvēka vēlmi atbrīvoties no zemes smaguma un sasniegt augstākas garīgās sfēras8. Kā cilvēka dvēseles simbols putni parādās jau Senās Ēģiptes mākslā9.

Pēc mātes nāves Ādama attiecības ar ģimenes locekļiem ir kļuvušas pavisam svešas. Ādams labprātāk „pasit azotē kādu no „Ziemeļamerikas putnu” sējumiem un kāto uz putnu lūkotavu”10, nevis kontaktējas ar ģimenes locekļiem. Ādams pat sāk zīmēt putnus.

Tieši ģimenes locekļiem vajadzētu būt tiem, ar ko cilvēkam izveidojas vistuvākās un visciešākās attiecības, jo ģimene ir tā sabiedrības daļa, kurā cilvēks atrodas jau no dzimšanas brīža. Tā ir „sab – bas šūniņa (maza sociāla grupa), personiskas sadzīves svarīgākā organizācijas forma, dibināta uz laulību un radniecības sakariem, t.i., uz attiecībām starp vīru un sievu, vecākiem un bērniem, brāļiem un māsām un citiem radiniekiem, kuri dzīvo vienkopus un kopā saimnieko”11. Taču Ādamam diemžēl nesanāk „saulaina bērnība”. Ārčeru ģimenē ir jūtama atsvešinātība , mīlestības trūkums ģimenes locekļu starpā. Ādams bērnībā nesaņem tik daudz mīlestības, cik bērnam būtu nepieciešams. Varbūt tas arī ir iemesls tam, ka vēlāk Ādams nespēj izveidot normālu ģimeni, kura balstītos uz mīlestības pamatiem. Ādams bērnībā nav redzējis mīlestību starp saviem vecākiem. Vēlāk kādā sarunā viena no Ādama daudzajām sievietēm Soņa saka otrai – Annai, ka Ādams „bija akurāt tāds pats kā tēvs. Spējīgs tīksmināties tikai par sevi. Ne jau īsto sevi, bet par krāšņo atveidu, ko izdevies uzburt citu acīs. Manuprāt, viņš vispār savā mūžā nevienu nav mīlējis. Izņemot sevi”12.