O Vācieša dzejoļu krājuma “Antracīts” (1978 g ) analīze

Domāju, ka šai atziņai būtu jābūt populārai arī šodien, kad visi cenšas veidot milzīgus nākotnes plānus, jo mēs, domādami par nākotni, aizmirstam pagātni, kas mūs ir mācījusi uzmanīties no saldiem un vilinošiem solījumiem, parasti šie solījumi mums ir ļoti dārgi maksājuši.

Savos nākamajos dzejoļos autors rāda liriskā “Es” atklāsmi par cilvēka būtību – cilvēks nav nekas, ja vien necenšas par kādu kļūt, jo bez piepūles viņš ir tikai pelēkā masa, ko visi var bīdīt un kontrolēt. Vai arī cilvēki mēģina būt citādi nekā patiesībā ir, kas arī noved pie daudzām problēmām, kuras nav nemaz tik viegli atrisināt.

Tomēr, neatradis pilnīgu laimi cilvēcē, liriskais “Es” turpina savu izzinošo ceļojumu, meklējot cilvēciskās būtības jēgu bērnībā – visskaistākajā laikā cilvēka mūžā, literatūrā, mākslā, daudzās vietās uzsvērti izpaužas gredzenveida kompozīcija, kas uzsver meklējumu nebeidzamību un iztirzājamo problēmu mūžīgo aktualitāti.

Nākamajos dzejoļos tiek meklēta laime cilvēciskās jūtās – ticībā, cerībā, kas spēj palīdzēt pat visdrūmākajās situācijās. Tomēr meklējumi šajās jūtās noved arī pie sava veida vilšanās, jo ar cerību tiek uzlūkoti latvieši, kas šīs cerības tomēr neattaisno, jo bezspēcīgi un bez ierunām pakļaujas svešām varām.

Šīs vilšanās ietekmē liriskajam “Es” it kā nolaižas rokas un nākamie meklējumi notiek tādā kā vilšanās atmosfērā. Tiek atklāta nievājoša attieksme pret sabiedrību, vakardienas nožēla un bailes no sevis paša būtības, no neīstuma, kas valda visapkārt un neīstā, mākslīgi radītā uzvaras.

Tomēr šī depresija liriskajam “Es” ātri vien pāriet un viņš ar jauniem spēkiem ķeras pie dzīves jēgas meklējumiem. Patstāvīgi tiek uzdots jautājums: “Kas ir dzīve?”

Dzīves jēga tiek meklēta arī mīlestībā, jo tās ir vissvarīgākās jūtas cilvēka dzīvē.