Par arhitektūru Latvijā

«Diemžēl optimāli atrisināt šo sarežģīto jautājumu pēckara periodā traucēja tas apstāklis, ka nebija vienotības uzskatos par vecpilsētas arhitektūru, par tās materiālo un māksliniecisko vērtību. Daļa arhitektu (un ne tikai arhitektu) uzskatīja, ka Vecrīga ir vērtīgs arhitektūras piemineklis un ierosināja to iekonservēt, izdarot tikai pašus nepieciešamākos atjaunošanas un kvartālu labiekārtošanas darbus. Otra daļa aizstāvēja viedokli, ka Vecrīgas arhitektūra ir sveša latviešu tautai, un ka uz Hanzas pilsētas fona nevar veidoties sociālistiskās pilsētas sabiedriskais centrs.»

Asās diskusijas par Rīgas vēsturiskās daļas tālāko likteni būtībā atspoguļoja tā laika ideoloģiskās cīņas dažādos aspektus. No mūsdienu viedokļa kritiski vērtējot diskusiju «praktiskos rezultātus», jāteic, ka tie ne vienmēr bija pozitīvi, kaut vai jautājumā par Vecrīgas centrālās daļas — Rātslaukuma un tā nozīmīgāko objektu — Rātsnama un Melngalvju nama likteni. Lai gan šīs ēkas 2. pasaules kara laikā bija cietušas ugunsgrēkā, taču visumā labā stāvoklī saglabājušās bija to sienas un pagrabu telpas. Līdz ar to bija reālas iespējas šīs ēkas un līdz ar to arī pašu Rātslaukumu atjaunot. Tomēr tās netika izmantotas. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī kvartālu ar vēsturiski un mākslinieciski vērtīgām celtnēm starp Kaļķu, Vaļņu, Teātra ielām un Aspazijas bulvāri («Romas viesnīca» u. c. ēkas).

Laika posmā no 1945. — 1948. gadam Arhitektūras plānošanas darbnīcās tika izstrādāta Jelgavas ģenerālplāna shēma (arh. J. Gailis u. c.), kā arī ģenerālplāni Rēzeknei (arh. K. Vikmanis, A. Voronovs), Valmierai (arh. K. Cināts), Daugavpilij (arh. V. Ivanovs), Ventspilij (arh. N. Razžīvins), Liepājai (arh. V. Ivanovs) u. c. pilsētām. Ņemot vērā lielos postījumus, kas kara pēdējās dienās tika nodarīti Jelgavas centrālai daļai, tika izstrādāts pilsētas centra detaļplānojuma projekts (arh. O. Tīlmanis).

Viens no pirmajiem reālajiem pasākumiem, kas tika veikts Rīgas centrālajā daļā, bija kara laikā uzspridzinātās Daugavas krastmalas atjaunošana, piešķirot tai granītā ietērptas promenādes raksturu: 1947. gadā tika izstrādāts pirmās kārtas celtniecības projekts (arh. M. Brodskis, inž. B. Bulgakovs), ko realizēja 1950. gadā.

Pirmais lielākais Rīgas centra objekts, kura projektēšanas gaitā visspilgtāk atklājās to gadu pretrunas arhitektūrā, bija viesnīca «Rīga», ko bija paredzēts celt nojauktās «Romas viesnīcas» vietā. Projektēšanas sākuma stadijā idejisko metu izstrādāšanai bija pieaicinātas divas autoru grupas: viena arhitektūras prof. E. Štālberga, otra arhitekta A. Mieža vadībā. Profesora E. Štālberga grupas izstrādātais priekšlikums bija tuvāks internacionālā modernisma koncepcijām, mazāk respektējot konkrētā kvartāla apbūves augstumu un sarkanās līnijas. Priekšroka tomēr tika dota arhitekta A. Mieža autoru grupas izstrādātajam priekšlikumam, kas plāna kompozīcijā atgādināja burtu «E» ar pret Vaļņu ielu atvērtiem pagalmiem. Lai gan no pilsētbūvnieciskā viedokļa labi tika izmantota dotā teritorija un ēkas siluets cik necik atbilda Rīgas centra apbūves tradīcijām, tomēr galvenās pretrunas slēpās pret Operas skvēru vērstās fasādes nepamatoti simetriskajā kompozīcijā. Tā bija pilnīgi inerta attiecībā pret ēkas garenass virzienā orientēto galveno ieeju un ar to saistīto iekšējo telpisko struktūru. Iebildumus jau tolaik izraisīja arī «sociālistiskā reālisma stilā» veidotais pārbagātais fasāžu dekors.