Par to, kas man dzīvē rūp

Kad man pašai sev jāuzdod šis nebūt ne tik vienkāršais jautājums ‘’kas man rūp?’’ un kas ko nozīmē šajā pasaulē, tad ikdienas skrējienā jāapstājas un jāpadomā. Ikdienā ar to visu bieži saskaramies, bet, kad nākas savas izjūtas formulēt konkrētiem vārdiem, rodas neliels apjukums...

Acīmredzot tas, kas man, tā teikt, rūp, ir tas, bez kā es nevaru sevi iedomāties. Visas tās lietas, cilvēki utt., kas lielā mērā veido un ietekmē manu dzīvi un mani pašu kā personību.

Šeit nu, droši vien, man kā šīs sabiedrības un kultūras pārstāvim jāsāk ar Maslova piramīdu. Cilvēkam, pirmkārt, rūp viņa primārās vajadzības, kā fizioloģiskās vajadzības, drošības vajadzības, sociālās vajadzības, vajadzība pēc pašapliecināšanās, un tad tām seko garīgās vajadzības, kā māksla, literatūra, kultūra u.c. Tomēr, attiecinot uz sevi, gribētos šajā dalījumā ieviest dažas korekcijas.

Savas garīgās vajadzības es izjūtu pat ļoti saasināti. Man tās noteikti nav sekundāras, bet absolūti līdzvērtīgas primārajām un pat ļoti konkurētspējīgas ar tām. Esmu, Sokrāta vārdiem sakot, cilvēks, kas ēd, lai dzīvotu, nevis dzīvo, lai ēstu.

Un, ja nu atgriežamies pie tā, kas konkrēti man rūp, lai gan še es varētu uzskaitīt visas tās brīnišķīgās lietas, kas man neapšaubāmi daudz nozīmē, kā, piemēram, miers pasaulē, ģimene, draugi, labas atzīmes utt., bet domāju, ka tas ir pašsaprotami, un šoreiz pie tā neaizkavēšos.

Es nevaru dzīvot bez mākslas, estētiska skaistuma. Un tas, ka bez mākslas nevaru dzīvot, nebūt nav pārspīlēti teikts. Esmu neglābjami iemīlējusies šajā procesā – radīt ko jaunu. Tas man ļauj lidot, atklāt arvien jaunus un jaunus apvāršņus, atrast sevi un pasauli.

Bet tā kā, pēc savām aplēsēm, esmu pārāk vispusīga, lai ietilpinātu sevi jel kādos rāmjos, un, lai gan gribētu uzsvērt mākslas, drīzāk - kultūras, nedalāmību, šoreiz aprobežošos ar vienu konkrētu nozari. Tā būs mūzika.

.. Manā dzīvē tā ienāca jau ar pašiem pirmajiem dzīves gadiņiem, iespējams pat ātrāk, ar māmiņas dziedātām šūpuļdziesmiņām. Savādi, bet es vēl itin skaidri to atminos. Galvā skan gan mīļie vārdi par lāča bērniem un pekainām kājiņām, gan jaukā melodija. Tās ir tādas pat mazliet sentimentālas atmiņas par bērnību.

Kad mazliet paaugos, samērā bieži apmeklējām baznīcu. Neliegšos, ka tās, ja nemaldos divas stundas, man, mazam bērnam, vilkās...