Paražu tiesības

Paražu tiesības – senākā tiesību forma, kas izveidojās pirmatnējā sabiedrībā uz sociālo vai etnisko grupu paražu pamata. Paražu tiesības realizējas, ja paražas pastāvīgi un vienveidīgi ievēro pārliecībā par juridisku nepieciešamību.

No latviešu tautasdziesmām vien jau mēs varam spriest par mūsu senčiem, kā viņi apņēmuši sievas:

Šo tautasdziesmu cilme tālab gan būs attiecināma uz laikmetu, kad precības starp asinsradniekiem sāk jau uzlūkot par kaut ko nepieļaujamu, pretdabisku. Dažās Baltijas ciltīs šādas precības nav bijušas kāda neparasta parādība pat vel m.ē. 12.gadsimtā.

Visbiežākais un visvecākais sievas iegūšanas veids bija viņas nozagšana. Neskatoties uz katoļu baznīcas aizliegumu, vēl XVI gs. sievu zagšana bija spēkā, un Valmieras landtāgam 1514.g. vajadzēja lemt par sievu zadzēju sodīšanu ar nāvi. Sievu zagšana notika agri no rītiem, vēlu vakaros, vai pa dienas vidu. Bāliņš ar saviem draugiem klusi piezagās pie sveša ciema, notvēra izraudzīto tautu meitu, apsedza viņas galvu ar villaini, uzsēdināja uz lieka kumeļa un aizveda sev līdzi:

Labi, labi tam puikam, Svētu rītu, man’ māsiņa,

Pastāvot līgavu zagšanas ieražai, līgavas ieguva arī sirojumu karos svešu cilšu teritorijā. Kopā ar citu kara laupījumu sirotāji pārveda savas cilts teritorijā arī ienaidnieka sievas un jaunavas, kuras karā nemēdza nogalināt. Daļa no viņām kļuva par kalponēm, bet daļa arī par sievām:

Līgavu zagļi parasti meitām uzbrukuši nomaļās vietās, jo sevišķi maltuvē pie upes, drēbes mazgājot vai ūdeni smeļot, tāpat arī ganos vai druvā:

Nu jāja vedēji, Slēpies māsiņa, Nu sita bungas, Dzīporu klētī! Mūs’ māsa lēkdama Nu nāk vedēji,