Pārdomas par dzejoļu krājumu "Gals un Sākums"

Vienmēr interesantas ir galējības: sākums un beigas. Bet kas ir vidū? Vai viduvējība? Tieši starp sākumu un galu pastāv cilvēka un cilvēces būtība. Bieži tiek aizmirsts pats galvenais – iekšējā brīvība , jo cilvēks mēdz uzskatīt, ka īstā laime ir naudā un materiālajās vērtībās. Tā vien liekas, ka mērķis ir kļūt bagātam, protams, dvēselē, tomēr ir ļaudis, kuriem tā nešķiet. Viņiem dzīves lielums un skaistums neeksistē, jo ir tumša, bezvērtīga dzīve, jo pastāv nāve. Šie tukšie ļaudis uzskata, ka dzīve beigusies un tādēļ pēc iespējas vairāk jāiegūst mantas: naudu, visu, kas taustāms.

Šie ļaudis nav satikuši sevi. Taču es iepazinos ar Raini.

Vispār cilvēkos ir par maz dzīves, jo svētā apdomība un prāts gana dzīvību. Jūtas nīkst, instinkts vārgst, bet sirds kā izsmelts tukšuma grods. Liekas, viss iet uz galu, uz beigām. Atceros, kā pirmoreiz sāku apjaust cilvēka būtību, viņa sūtību uz zemes. Svētdienas skolā mācīja, ka man ir jāveic uzdotā misija, bet kāds ir šis uzdevums? Un Rainis man atgādina, ka „Tu izej cilvēci un sauli gūt” („Tev pamatšķira”). Es meklēju iekšējo brīvību¬ – saskaņu ar sevi, gala mērķi, sapratni un cilvēku gaišumu.

Satikšanās ar lielo un labo cilvēku ir dzejoļu krājumā „Gals un sākums”, jo šeit atradu brīvu personības izvirdumu no sevis, no savas radītdziņas, no tās bezgalības, kas ir katrā pašā, no tās bagātību bezgalības, kurā paša esība dzimst no kādas dievišķas sākotnes.