Pārdomas par latvisko baltumu

Agrāk ļoti svarīgi bija būt paklausīgam bērnam un dzīvot tā, lai vecāki varētu lepoties ar savu atvasi. Diemžēl, mūsdienā bērnu attieksme pret saviem vecākiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem ir krasi mainījusies. Ja ikdienā jaunieši vēl ciena savu mammu un tēti, tad nereti pret svešiem, veciem cilvēkiem nav nekādas cieņas. Iespējams šie jaunie cilvēki domā, ka tas ir stilīgi, tomēr, ja tā padomā – tāds uzskats ir pilnīgi absurds! Man pat ir bail iedomāties, par kādiem cilvēkiem izaugs daļa mūsdienu jauniešu un kādi būs viņu bērni...

Senie latvieši nevarēja dzīvot bez darba. Lai arī cik grūti tas nāktos, bet savu darbu viņi padarīs. Viņi nebaidījās grūtību, jo ticēja, ka ar savu padomu palīdzēs vecāki vai Laima:

Darbs – tas bija tik pat pašsaprotami kā elpot, ēst, gulēt. Tik pat pašsaprotami kā dzīvot. Ja to darba mīlestību salīdzina ar to, kā darbu mīl mūsdienu cilvēki, tad ir, par ko aizdomāties... Ko tik’ mēs neizdomāsim, lai izvairītos no strādāšanas. Reti kuram patīk strādāt smagus darbus, mūsdienās, domājams, vairāk skatās uz to, ka ātrāk, ērtāk un vieglāk iegūt naudu.

Dziesmas tika dziedātas, slaucot govis, strādājot dārzos, tīrumos, maļot labību, vakarējot, ar vien’ vārd’ sakot – visur:

Īpaši bija vakari, kad sievietes sapulcējās mājas lielajā istabā, kur jaunās meitas gatavoja pūru, bet precētās vienkārši auda, šuva, adīja vai darīja kādus citus rokdarbus. Šādu rokdarbu gatavošanu sauca par vakarēšanu. Arī vakarejot dziedāja. Bija arī īpašas sapulcēšanas dziesmas:

Tas, ka mūsu senči dzīvoja saskaņā ar dabu, nav nekāds noslēpums. Mūsu tēvzemes simbols ir ozols. Latviešiem ir tāda tradīcija – meitai piedzimstot, tēvs pagalmā stāda liepu, dēlam – ozolu.