Pārdomas par M Zīverta lugu „ Ķīnas vāze”

Kārtējo reizi pierādās, ka manta var sanaidot pat tuvus cilvēkus. Ģimenes locekļi, gribēdami iegūt savā īpašumā vērtīgo vāzi, noniecina pārējos. Viņi strīdas un, liekas, pat aizmirst savu augsto stāvokli sabiedrībā. Dusmās atklājas ģimenes locekļu patiesie raksturi un domas. Izrādās – māte esot par maz saņēmusi mantojumā, tā vēlāk viņa saka notāram. Kā atraitnei un vecākajai ģimenē viņai pienākoties nesadalītais mantojums. Arī pārējiem uzrodas iemesli, lai vāzi saņemtu savā īpašumā. Līdz šim tik „ saskanīgajā” ģimenē, ir ienācis strīda avots, kas visus spēj sanaidot. Un, ja godīgi, vai mēs arī negribētu iegūt vāzi, ja mums būtu tāda iespēja un tiesības? Katrā cilvēkā, pat visgodīgākajā, var iezagties mantkārības velniņš, un tad cilvēks ir gatavs darīt jebko, lai iegūtu to, ko vēlas. Kā teica viens no lugas „ Ķīnas vāze” tēliem „ Cilvēks ir visrupjākais lamuvārds” . Kā jau rakstīju, cilvēks dusmās ir spējīgs uz visu. Iekarstot, mēs pat spējam aiziet divās galējībās – vai nu pateikt visu taisnību, vai arī pateikt to, kā patiesība nav.

Reizēm ilgu laiku slēptas lietas un fakti atklājas kāda nieka dēļ, kas izraisījis pamatīgu strīdu. Šī strīda laikā mēs pasakām lietas, par kurām vajadzētu klusēt. Lietas, kas vēlāk darīs raizes gan mums pašiem, gan citiem. Labi vēl, ja pašiem. Bet, ja citiem? Ko tad? Vai mums ir tiesības, atklājot citu noslēpumus, darīt pāri citiem? Arī lugā notārs pieļauj milzīgu kļūdu.

Manī radās pārdomas par ģimenes attiecībām vispār.

Tomēr vai daudz Latvijā un pasaulē ir ģimeņu, kurās ar attiecībām viss ir kārtībā? Cik esmu dzirdējusi un arī redzējusi, tad varu teikt, ka daudziem pieaugušiem cilvēkiem un, lai arī cik skumji to būtu atzīt, bērniem ar ģimeni nav paveicies.