Pārspriedums par kur rozes vērtīgākas

Pašreiz modē ir ekspresintervijas. Pajautāsim pirmajam pretimnācējam: “Kas ir Nobels?”. Pirmais pagriezīs muguru, otrais vai trešais atbildēs, ka tā ir lielākā un prestižākā balva, ko var saņemt zinātnieks. Kādēļ Nobelam tāds gods? Atkal kāds atmetīs ar roku un aizies. Cits atbildēs: “Viņš izgudroja dinamītu, sprāgstošo želatīnu, bezdūmu pulveri u.c. tādējādi kļūstot multimiljonārs. Kopš tā laika cilvēcei nenovēršamie kari kļuva 3–5 reizes asiņaināki”.

Pareizo atbildi varbūt varēs atrast tikai kādā ķīmijas institūtā vai Akadēmiskajā bibliotēkā. Samērā ticami, ka viņam vispār to neļāva publicēt, kamēr izlūki izošņāja un iztulkoja kādā valodā vajadzīgs.

Jautājums citam pretimnācējam : “Ko vērtīgu ir izdarījis Imanuels Kants?”. Kāds otrais – trešais atbildēs: “Sarakstīja “Tīrā prāta kritiku” un “Praktiskā prāta kritiku”, nosakot cilvēka prāta robežas”. Vai viņš izgudroja arī kādus cilvēku masveida iznīcināšanas vai ārstēšanas līdzekļus? Ja sarunu biedrs nesteigsies, viņš visticamāk atbildēs: “Filozofi ar to nenodarbojas. Viņi domā un raksta”.

Pie piemēriem no Latvijas vēl atgriezīsimies, bet no iepriekšējā jau ir skaidrs, ka saruna būs par to, kas ir zinātnieka galvenā produkcija, kā to vērtēt. Kāda nozīme turklāt ir publikācijām un kādā valodā tās ieteicams rakstīt.

Ķīmiķis Jānis Polis Latvijā kļuva pazīstams ar to, ka “saimnieks” viņu izlika no dzīvokļa. Tad arī sabiedrība plašāk uzzināja, ka viņš izgudrojis visiem zināmo remantadīnu, midantānu u.c. Cik būs lasījuši kaut vai vienu no viņa vairāk nekā 90 zinātniskajiem rakstiem?

Fiziķim Edgaram Imantam Siliņam esot izdotas 6 monogrāfijas un ap 290 pārskata un zinātniskas publikācijas. Starp tām noteikti arī t.s. citējamos žurnālos. Nākotne rādīs, vai ar to pietiek, lai ieietu pasaules fizikas vēsturē? Bet ar savu eseju krājumu “Lielo patiesību meklējumi” viņš Latvijas kultūrvēsturē jau ir iegājis. Nekādi nevar piekrist, ka šī grāmata ir populārzinātniska. Varbūt ka tā nav “zinātniska” fiziķiem, bet ar savu domu dziļumu, saprotamību, oriģinalitāti pārspēj daudzu filozofu darbus. Tā ir nosaukta pat par pagājušā gadsimta Latvijas Bībeli, dabas filozofijas bībeli.

Vēl par Zentu Mauriņu. Vai viņu pieskaitīt rakstniekiem, vai zinātniekiem? Vismaz dzīves sākumposmā viņa pati sevi pieteica kā zinātnieci, aizstāvot filoloģijas doktora disertāciju LU un kļūstot par pirmo sievieti – filoloģijas doktori Latvijā. Arī turpmāk viņa pētīja dižgaru darbus...