Ko Rainis gribēja pateikt ērkšķu vaiņagā?
Iet mūžam līdzi dūjas smeldzesbalss,
Bālzila jūra, ērkšķu vaiņags dūrējs,
- Es ritu, līdzi ritu.
Ērkšķu zaru simbolika un topoloģiskā vērtība tiek definēta jau Bībelē, kur tie simbolizē Jēzus Kristus ciešanas, kuram galvā bija ērkšķu vainags. Senajā Meksikā ērkšķus izmantoja , nesaudzīgi spīdzinot sevi. Bet vainags simbolizē ilgstošu pastāvēšanu. Tātad ja saliek kopā šos skaidrojumus tad šīs vaiņags ir ilgstošu ciešanu vainags.
Kad sāku lasīt dzejoļus, tad šis skaidrojums pilnībā atbilda dzejoļu tēmai un noskaņai, kura bija smeldzes un sāpju pilna. Pārsvarā šajā vaiņagā ir par sāpošu sirdi, bēdām un ciešanām, kuras nepāriet.
Šo vaiņagu varētu salīdzināt ar ērkšķos sadurtu pirkstu, kurš smeldz un smeldz, līdz pats sadzīst vai arī ne. Domāju , ka katram ir gadījies sadurties ar rožu asajiem ērkšķiem, bet ja ne tad šī vaiņaga dzeja to ļoti labi raksturo.
Rainis ļoti daudz izmanto dabas motīvu „Daba gan „nespēj būt draugs”, bet dabas klēpī dvēsele atspirgst kļūst lielāka un dziļāka.” Tā lasīju kādā grāmatā par viņa dzeju un patiešām rakstnieks ar dabas palīdzību pauž savas sāpes, kam sakars ar viņa dzīvi. Viņš meistarīgi savij jūtu pasauli un dabu – tā kļūst par vienotu veselumu, pat dzejoļu nosaukumi vairāk saistīti ar dabu, nekā ar cilvēciskām jūtām. Piemēram: Zem cipreses, Sausā priede, Zāļu stiebri rītā, Sāpju jūra...
Vēl nebiju lasījusi tik daudz dažādu un neparasti skaistu epitetu, kādus var sastapt Raiņa dzejā: Mīlas ugunsdvaša, vēlējumu vēji, uguns upe ..., tas liek man iztēloties, kā gan tas viss varētu izskatīties un cik krāšņi tas būtu.
Šis vaiņags ir pārpilns ar sāpēm un pāridarījumiem, varbūt tāpēc arī izvēlējos šo vaiņagu, jo manā dzīvē nav trūcis šādu brīžu. Patiesībā katra cilvēka dzīve ir pilna ar sāpēm, dusmām, asarām un visdažādākajām pārestībām un pateicoties tieši šīm nepatīkamajām un tik ļoti nelaimīgajām sajūtām varam izbaudīt dzīves patiesos un laimīgos brīžus. Tieši
tāpat lai glezna būtu izdevusies tai nepieciešams kontrasts, tieši tāpat ir ar dzīvi, lai mēs spētu to izbaudīt nepieciešamas visas sajūtas gan labās, gan arī ne tik labās un patīkamās.
Man ļoti patika dzejolis „Sirds kapi” 46 lpp
Neviena sāpe neizzūd:
Sirds kapos visas viņas trūd
Līdz galam.
Ik brīdi sirds no viņam cieš,
Kā smaga nasta viņas spiež
Līdz galam
Ikkatrs ir sajutis sāpes, arī Rainis nav bijis izņēmums, līdz ar to šajā dzejolī Rainis parāda savas sāpes, tās tiek izsāpētas, ar tām notiek cīņa. Viņš uzsver, ka jebkuras sāpes mūs nepamet, tās glabājas dziļi sirds kapos un iet mums līdzi līdz pat pašam galam. Lai gan daudzi saka, ka viņi ātri piedod un aizmirst, bet tie ir meli! Piedod – varbūt , bet neaizmirst nekad. Lai kā cilvēks to vēlētos, bet aizmirst nav tik viegli, to spēj darīt tikai laiks, bet sāpes glabājas sirds kapos.
Bet šis vaiņags nav tikai gaušanās un vaimanāšana par to, cik ļoti sāp, autors arī mēģina lasītāju vedināt uz domām, kā to visu pārdzīvot.
Līdzi acis aizmirsdamās
Dzidrā ezerdzelmē grimst.
„Zem cipreses”
Ar laiku visas sāpes rimst –
Bet stājies vien, tās atkal klimst,
Tik ieklausies.
Ar laiku visas vātis dzīst –
Bet mūžam lauzīts stādiņš vīst, Tik ieskaties.
Ar laiku visas sirdis klust –
Kad zudis viss, kas var vēl zust,
Tik iejūties.
„Ar laiku”
Tikai savas sāpes sviežot
Visu sāpju lielā jūrā,
Izaugs spēja nest un veikt.
„Katra sāpe”
Lūk, sīkās vilnīšu šalkas,
Kas upei pāri trīs,
Uz nakti top smalkas jo smalkas.
Drīz lēni nozudīs,
Nozudīs.
„Pie vakara upes”
Katrā dzejolī ir savs risinājums un karam no mums jāatrod savs veids kā to visu pārdzīvot. Viens no veidiem ir gaidīt, kamēr pašas pazūd, jo laiks dziedē visu, vai arī sāpes aug un bērnības pārestība izaug vēl lielāka, vai arī paliek veca un nomirst, tas ir, šķiet nesvarīga. Bet citreiz sāpes tevi grauž kā ķirmis līdz kodolam un tu kļūsti apsēsts.
Otrs veids ir likt savas sāpes lielajā sāpju jūrā un mēģināt atrast vēl kādu ar līdzīgu bēdu stāstu lai dalītos un kopā pārdzīvotu.
Manuprāt, Raiņa dzejoļu krājumu vajadzētu izlasīt visu, nevis tikai kādu konkrētu vaiņagu, jo ir jāapiet pilns aplis lai ceļš un cīņa ar sevi noslēgtos. Nedrīkst sākt iet no pusceļa un apstāties pirms pašām beigām, jo tikai tad var saprast jēgu, kura ir jāatrod.
