Pārspriedums par Raiņa ērkšķu vaiņagu

Ērkšķu zaru simbolika un topoloģiskā vērtība tiek definēta jau Bībelē, kur tie simbolizē Jēzus Kristus ciešanas, kuram galvā bija ērkšķu vainags. Senajā Meksikā ērkšķus izmantoja , nesaudzīgi spīdzinot sevi. Bet vainags simbolizē ilgstošu pastāvēšanu. Tātad ja saliek kopā šos skaidrojumus tad šīs vaiņags ir ilgstošu ciešanu vainags.

Kad sāku lasīt dzejoļus, tad šis skaidrojums pilnībā atbilda dzejoļu tēmai un noskaņai, kura bija smeldzes un sāpju pilna. Pārsvarā šajā vaiņagā ir par sāpošu sirdi, bēdām un ciešanām, kuras nepāriet.

Šo vaiņagu varētu salīdzināt ar ērkšķos sadurtu pirkstu, kurš smeldz un smeldz, līdz pats sadzīst vai arī ne. Domāju , ka katram ir gadījies sadurties ar rožu asajiem ērkšķiem, bet ja ne tad šī vaiņaga dzeja to ļoti labi raksturo.

Rainis ļoti daudz izmanto dabas motīvu „Daba gan „nespēj būt draugs”, bet dabas klēpī dvēsele atspirgst kļūst lielāka un dziļāka.” Tā lasīju kādā grāmatā par viņa dzeju un patiešām rakstnieks ar dabas palīdzību pauž savas sāpes, kam sakars ar viņa dzīvi. Viņš meistarīgi savij jūtu pasauli un dabu – tā kļūst par vienotu veselumu, pat dzejoļu nosaukumi vairāk saistīti ar dabu, nekā ar cilvēciskām jūtām. Piemēram: Zem cipreses, Sausā priede, Zāļu stiebri rītā, Sāpju jūra...

Vēl nebiju lasījusi tik daudz dažādu un neparasti skaistu epitetu, kādus var sastapt Raiņa dzejā: Mīlas ugunsdvaša, vēlējumu vēji, uguns upe ..., tas liek man iztēloties, kā gan tas viss varētu izskatīties un cik krāšņi tas būtu.