Pārspriedums par saimniecību, sabiedrību, valstiskuma veidošanos, kaimiņattiecībām Latvijas teritorijā 9 - 13 gs

Vēlajā dzelzs laikmetā Latvijas teritorijā bija apmetušās vairākas baltu tautas – kurši, zemgaļi, sēļi, latgaļi un somugru tauta lībieši.

Manuprāt, 9. 13. gs. Latvijas teritorijā bija diezgan labi attīstīta saimniecība, jo iedzīvotāji jau nodarbojās ar zemkopību, lopkopību, dravniecību, tirdzniecību, medniecību un zveju. Cilvēki prata paši sevi apgādāt ar saimniecībai un uzturam vajadzīgajām lietām. Protams, Latvijas teritorijas attīstības līmenis salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm un teritorijām bija ļoti zems. Zemkopības attīstības dēļ Latvijas teritorijā veidoja nocietinātas apmetnes, pārsvarā pilskalnus, lai aizsargātu mantu un uzkrājumus no klejojošajām ciltīm. Tas liecina arī par politisku centru veidošanos.

Tāpat kā visas citas tautas, arī latviešu senči savu vajadzību apmierināšanai bija spiesti apvienoties. Tas liecina par zināmu valstiskuma veidošanos, jo valsts pamatā ir jābūt vienotai tautai ar savu vadoni un noteicēju. Sākotnēji visciešāk apvienojās un uzturēja sakarus radinieki. Par senlatviešu ģimenes noteicēju un rīkotāju parasti kļuva tēvs. Vēlāk sāka veidoties radinieku saimes, kas pārauga dzimtās utt. ar laiku jau bija izveidojušies pils novadi, kuriem bija arī savas bruņotas armijas, kas cīnījās pret iebrucējiem, kas arī norāda uz valstiskuma veidošanos.

Šajā laikā bija arī diezgan attīstīti tirdzniecības sakari ar tuvējam tautām.