Pasakas – folkloras mantojums un dzīves mācības

Folklora ir tautas garīgās kultūras vissenākā forma, kas atspoguļo dzīves un darba pieredzi, sociālos centienus, ētiskos un estētiskos ideālus, māksliniecisko apdāvinātību. Folklora ir nepieciešamā mūsu dzīvē lai saprastu viens otru, dabūtu informāciju par vidi , dabu, cilvēcību, un vienkārši būt par mūsdienīgo cilvēku. Ar folkloru mēs redzējāmies katru dienu. Folklora ir visur : avīzēs, žurnālos , televīzijā, mutvārdos, skolā, uz darba, Internetā! Ar folkloru mēs sākam dzīvi...

Pirmais folkloras žanrs, ko studē gandrīz katrs cilvēks no bērnības, ir pasaka. Bieži vien, to viņam lasa vecāki vakarā, lai bērns varētu aizmigt un arī kaut ko parasto iemacīt: kas ir slikti un kas ir labi, uzzināt par dzīvniekiem, varoniem...

Kā grauds krīt zemē un pirmais, ko dara, dzīt saknes , tā bērnam visa apkartnējā informācija ļoti viegli apgūstama, un viņam attīstās fantāzija, domāšana, raksturs... Bērns veido pirmo soļu interesnatājā, nepazīstāmājā dzīvē, kad piedzimst, un veido vienu no pirmajiem soļiem folklorā klausīdami un lasīdami pasakas.

Kas ir šīs pasakas? No kā viņi sastāv? Kā viņus saprata mazais bērns?

Visizplatītākās pasakas ir, protams, tautas pasakas. Viņi uzrakstīti vieglājā valodā. Tautas pasakas saglāb tautas gudrību, tikumus un jēdzienus. Pasakas cilvēks atcerē visu mūžu un ņem piemēru no tām.

Kad vectētis lasa savam mazdēlam pasaku uz nakti, bērns uzmanīgi klausās un bieži jautā: „Vectētiņ, bet kurš ir slikts?”, „Kurš ir labs?” . Tā bērns no parastam pasaku situācijām dala pasauli uz slikto un labo, uz varoņiem un nelabajiem, zagļiem un glābējiem, uz nakti un dienu, balto un melno... Bērns sāc saprast, ko drīkst darīt un ko nedrīkst, ko vajag darīt lai būtu labam un varonīgam un ko vajag lai kļūtu par nelabo. Tā cilvēks no bērnības iemācās dzīves līkumus.

Kad viņš to noteica, tad sāc sapņot, domāt par to, kādam viņam gribētos būt nākotnē, kādu pusi pieņemt: melno vai balto?

Mazdēls sapņo: „Vectētiņ, es gribētu būt par tādu varoņi, kā viņš” , „Es gribētu būt par princim, vēl princesi par sievu un daudz naudu”, „Man gribētos būt stipram un cīnīties ar ļaunumu”, vai gluži otrādi, „Es gribētu būt par zagli un zagt daudz naudu,” – utt. Tā bērns sev noteica mērķi uz nākotni par to, kadam viņam būt. Katram cilvēkam jābūt mērķis, jo mērķis ir tas, kā dēļ viņš veido savu ceļu uz dzīvi.