Pasaule 20 gadsimta sākumā

Mūsdienu vēstures attīstība trauc tik strauji! Senatnes laikmetu mazkustīguma vietā nācis nevaldāms notikumu virpulis, kas ik dienu maina pasaules seju.

Visas vadošās pasaules lielvalstis, izņemot ASV, atradās Eiropā – Lielbritānija, Vācija, Francija, Krievija, Ausroungārija un Itālija. Visvarenākā valsts pasaulē bija Lielbritānija, jo tās pakļautībā atradās ceturtā daļa zemeslodes, britu rūpniecība bija augsti attīstīta, bet flote valdīja pār pasaules jūrām. Savukārt arī Vācija pēc apvienošanās un uzvaras pār Franciju 1871.gadā ar savu militāro varenību un straujo rūpniecisko attīstību sāka pretendēt uz varenākās valsts statusu. ASV bija vienīgā valsts ārpus Eiropas, kura iekšpolitiskās demokrātijas attīstības, rūpnieciskā uzplaukuma un militārās varenības ziņā varēja konkurēt ar Eiropas valstīm.

Industriālā revolūcija un straujā ekonomiskā attīstība bija galvenais Eiropas valstu varenības pieauguma priekšnoteikums. Eiropas lielvalstis uzkundzējās mazāk attīstītajām valstīm un teritorijām, veidojot pasaules koloniālo sistēmu un jaunu politiku, kas vēsturē ieguvusi nosaukumu imperiālisms. 20. gs sākumā Eiropas lielvalstis bija Metropoles, kas valdīja pār lielāko daļu pasaules, apspiežot ekspluatējot daudzas zemes un tautas citos kontinentos. Starp pasaules lielvalstīm sākas cīņas par pasaules pārdalīšanu.

Valstu robežas vēsturiski Eiropā bija veidojušās, nerēķinoties ar etniskajām, valodas un reliģijas atšķirībām, tāpēc nacionālisms šajā pasaules daļā kļuva par vienu no lielākajām problēmām. Neatrisinātais nacionālais jautājums kļuva par 20. gs bīstamu graudu mieram Eiropā.

Nacionālisms – savas nācijas pārākuma un sevišķa izņēmuma stāvokļa sludināšana. Neiecietība pret svešu nāciju, cittautiešiem, citām kultūrām.

Šovinisms – neiecietība un nicinājums pret citām tautām un nācijām, prasība pēc īpašām tiesībām un privilēģijām savai nācijai uz cittautiešu interešu rēķina.

Imperiālisms – attīstītāko valstu uzkundzēšanās mazāk attīstītajām valstīm un teritorijām.

Ilgu laiku Krievijas valdība maz iejaucās Baltijas jeb t.s. Baltijas novada – Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes guberņu – iekšējās lietās. Tā ļāva darboties tām pārvaldes un tiesu iestādēm, kuras Vidzemē un Igaunijā bija nodibinātas zviedru, bet Kurzemē – hercogistes laikos. Visā šajās iestādēs galvenā noteikšana bija vču muižniekiem.

19.gs. otrajā pusē situācija mainījās un Krievijas valdība Latvijā sāka realizēt pārkrievošanas politiku. Tomēr muižnieku lielākā daļa nevēlējās nekādas reformas, un tas saasināja vācu un latviešu attiecības, abas puses rakstīja sūdzības Krievijas valdībai. Tomēr cars nosūtīja uz Baltijas guberņām senāta revīziju ietekmīgā senatora Nikolaja Manaseina vadībā.