Pasaules pārtikas problēmas
Nevaru teikt, ka man ir viss, kas nepieciešams, lai es būtu laimīga, bet arī žēloties par savas dzīves grūtumu būtu visai egoistiski, jo ir taču kāds, kam klājas daudzreiz smagāk. Vēl tikai nesen redzēju Daugavpilī uz ielas salīkušu bezpajumtnieci. Satinusies netīrā mētelī, lūdzēja centās piesaistīt garāmgājēju uzmanību. Tai blakus noliktajā plastmasas krūzītē bija tikai dažas monētas. Grūti uz viņu bija noskatīties, vienkārši nolaidu acis un pagāju garām. Tajā brīdī arī uzreiz aizdomājos, par to kādas sirdi plosošas ainas paveras tajās valstīs, kur hroniskais bads ir pierasta parādība.
Tā jau ir, ka vieni nevienlīdzīgās sadales dēļ saņem ar uzviju, bet tiem otriem ražas zudumu dēļ ir pamatīgs iztrūkums. Lai kā dāsnāk apveltītie censtos palīdzēt nabagajiem, daba tik un tā spītīgi turas pie sava- bads nebeidzas. Pie tā ir vainīgs iedzīvotāju skaita straujais pieaugums, kas izkonkurē pārtikas ražošanu. Cilvēkiem būtu jāiemācās, ka viens no svarīgākajiem izdzīvošanas likumiem ir nodrošināt lauksaimniecības produkcijas ražošanas stabilitāti. Bet tas ir iespējams vienīgi gadījumā, ja mēs iemācītos sagatavoties un pārciest ikkatru likteņa pavērsienu, kas draud izjaukt cilvēces attīstību.
Ļoti sāpīgs jautājums ir arī mūsu ikdienā lietotās pārtikas kvalitāte. Aizņemtības un straujā dzīves ritma dēļ mēs aizvien mazāk laika veltam tam, lai maltītes katru dienu tiktu gatavotas mājās no mums labi zināmām sastāvdaļām. Tā vietā cilvēki vienkārši ātri ieskrien kādā veikalā, lai sapirktu visu, kas nepieciešams. Taču par nelaimi sev pašiem, mēs nepievēršam uzmanību tam, ko tad īsti mēs pērkam. Esmu pārliecināta, ka, ja vien cilvēki zinātu kam cauri ir izgājis, piemēram, tomāts, kuru viņi iegādājas, viņi to nemaz nepirktu. Mūsdienās svarīgi ir pabarot arvien vairāk cilvēku par mazākām izmaksām, taču vai tas ir tas labākas veids? Nu vai tad tiešam visi šie ģenētiski pārveidotie kultūraugi ir tas labākais priekš mums? No vienas puses tādā veidā var pabarot vairāk cilvēku, bet no otras puses, vai tas tiešām neatstāj nekādas sekas uz veselību? Uz šo jautājumu es precīzi atbildēt nevaru, bet zinu, ka labāk izvēlos to, kas ir audzis dabiski un nav ticis apstrādāts ar ķimikālijām.
Svarīgi ir prast iemācīties sadalīt pārtikas resursus vienmērīgi, tā, lai paēdušas būtu arī tādas valstis kā ,piemēram, Etiopija, Eritreja, Nigēra, Mozambika, Mali, Mauritānija, Čada un citas, kurās ir bēdīga situācija. Visiem spēkiem ir jācenšas uzlabot augšņu kvalitāti un apstrādāt visu iespējamo zemi šajās nabadzīgajās valstīs. Jācenšas risināt attīstības valstu ekonomiskās atpalicības problēmu, jo tieši iedzīvotāju pirktspēja ietekmē izmantotās pārtikas daudzumu un kvalitāti.
Man ir arī grūti izprast „paēdušo” valstu izšķērdību. Ņemšu par piemēru kaut vai eiropiešu ikgadējo izklaidi- tomātu un apelsīnu cīņas. Nu labi, tomātus jau pati varu izaudzēt siltumnīcā, bet kur lai te Latvijā tieku pie saviem apelsīniem? Varu vienīgi paņemt savu ne visai biezo naudas maciņu un doties uz tuvējo veikalu, bet šie tur ņem un mētājas ar šiem c vitamīna pilnajiem augļiem. Tās ir manas domas, bet kā ir jājūtas bada cietējiem? Kur tad ir taisnība? Te nu ir jāsaka, cilvēks ir visegoistiskākā būtne zemes virsū. Pat es priecātos, ja man uzdāvinātu kaut vai spaini to apelsīnu, tāpēc domāju, ka trūkumcietējiem daudz ko nozīmētu tas ,ka pārtikušās valstis vairāk padalītos kaut vai ar savu lieko pārtiku, nevis nemitīgi cīnītos savā starpā, izraisot karus un ekonomiskās problēmas arī pārējām valstīm, kas tajā visā nemaz nav iejauktas.
Īstenībā negribas meklēt vainīgos un kādu tiesāt. Varbūt, ka tā vajag, jo bez nelaimīgajiem jau nav laimīgo un otrādi. Veicas tiem, kuri piedzimst „laimes krekliņā”, neveicas tiem, kuri to pazaudē vai arī neprot izmantot. Visam pāri stāv māte daba un tieši viņa zina kurš no sešiem miljardiem cilvēku būs nākamais, kas ies bojā ciešot badu, bet kurš pārēdīsies.
