Pasaules religiju atskiribas

Reliģiju vēsture ir dažāda atkarībā no tās rašnās un pirmsākumiem piemēram ēģiptes reliģija ir rdausies ap (3100 30 g.p.m.ē) ,kā arī reizē tās civilizācija.

Kristietības vēsture ir tāda pati vēsture kā pasaules vēsture, atšķirība tikai viena pasaules vēsture ir apkopota daudzās un dažādās grāmatās, sadalīta gadsimtu skaitļos, bet kristietības vēsture ir atrodama tikai vienā gramatā, kuru nevar aizstāt neviena cita grāmata, un tā bezšaubām Ir bībele. Tās skatījums mūs aizved tālajā senatnē, kad tika radīta pasaule, ved caur daudziem un dažādiem notikumiem līdz pat Kristus dzimšanai un atved mūs atpakaļ mūsdienās, kur vēl nav aizmirsts viss bībelē notikušais, kur tāpat kā Kristus laikā, pirmā draudze 12 mācekļi, slavēja un pielūdza Dievu arī mēs darām to pašu. Šķiet interesanti, ka ir pagājis tik daudz gadu, 2000 un pat vēl vairak un mēs svinam tos pašus svētkus, piemēram, ziemassvētkus, kas bija pirms daudziem gadiem. Pirmie ziemassvētki bija pirms 2006 gadiem, kad piedzima Jēzus Kristus, mūsu pestītajs un glābējs. Pirms 1969 gadiem Jēzus Kristus mūs visus atbrīvoja, atpestīja no mūsu grēkiem un tāpēc tika nežēlīgi mocīts un rezultātā piesists krustā pie kura, viņš mira par mūsu visu grēkiem.Apmēram šeit arī beidzas kristietības vēstures īss apraksts, bet tā, turpinājums ir atrodams, Kristietības vēstures, tagadnes un pagātnes gramatā – bībelē .Sākot ar jaunās derības pirmo evanģēliju, Mateja evanģēliju, līdz pat Jāņa atklāsmes gramatai, kura ļoti daudz runā tieši par nākotnes un tagadnes notikumiem...

Kristietības sākumu parasti saista ar mūsu ēras 1. gadsimta vidu. Tomēr, lai pie tā nonāktu, ir nedaudz jāatskatās uz Romas impēriju, jo tajā jau bija populārs dievu "mesiju" kults. Par šiem dieviem stāstīja, ka tie uzvarējuši nāvi un atraduši iespēju dāvāt mūžīgo dzīvošanu saviem piekritējiem, īpaši impērijas Austrumu provincēs radās ticība dievišķajiem glābējiem, kas iznīcinās ļaunumu un atnesīs cilvēkiem laimi. Vispirms impērijas austrumdaļā, bet pēc tam no 1. gadsimta ari Itālijā izplatījās jūdu dieva Jahves kults. Jūdu amatnieku, tirgotāju un karavīru apmetnes vairākās Sīrijas, Mazāzijas un Grieķijas pilsētās izveidojās jau hellēnisma laikmetā, bet 1. gadsimtā tās bija ari Itālijā un pat Romā. Šo jūdu kopienu dēvēja par diasporu. Viņi visi pielūdza vienu dievu Jahvi.

No 2. gadsimta pirms mūsu ēras 30. gadiem Jūdejā valdīja priesteru kārtas valdnieki, kurus atbalstīja Jeruzalemes Jahves tempļa priesteru padome sinedrijs. 1.gadsimta vidū pirms mūsu ēras jūdu valdnieku savstarpējie ķīviņi beidzās ar romiešu virskundzības nodibināšanos. Pēdējie saglabāja sinedriju un Jahves tempļa virspriesterus, kas tad ari izšķīra reliģiskās dzīves un iekšējās pārvaldes jautājumus. Par Jūdejas valdniekiem romieši iecēla savus cilvēkus. Tieši šāds iecelts valdnieks bija dzimušais Hērods. Jūdejā izveidojās vairāki reliģiskie grupējumi augstāko priesteru aristokrātija (no tās veidojās sinedrijs un iecelti virspriesteri), zemākie priesteri jeb farizeji (skolotāji un likuma skaidrotāji) un sektanti esēni, kuri bija abiem pirmajiem opozīcija Pēdējie atzina dvēseles nemirstību, par augstāko mērķi izvirzot, taisnīgumu. Viņi dzīvoja īpašās apmetnēs, par kuru esamību liecības atstājis Josefs Flāvijs. {To pierādījuši arī arheoloģiskie izrakumi. Pie Nāves jūras tika atrasti daudzi seni rokraksti (t. s. Kumranas dokumenti). Kumranas alās līdzās Bībeles tekstiem bija arī praviešu grāmatu skaidrojumi, pamācības (komentāri), alegoriski sacerējumi un esēnu kopienas statūti.} 1. gadsimta vidū Romas impērija pārdzīvoja visai asu krīzi, kas skāra ari provinces. Sākās sacelšanās. 66. gadā tā aptvēra visu valsti. Romiešus padzina no Jeruzalemes un Palestīnas. Palīgā tika aicināti diasporas jūdi, kuru vidū bija izplatījušies pravietojumi par Dieva dēla Mesijas atnākšanu. Viens šāds sacerējums ticis sarakstīts 69. gadā. Tas ir saglabājies un pazīstams kā "Sv. Jāņa Atklāsmes grāmata".