Pasaules saimniecība un starptautiskā tirdzniecība
Starptautiskās tirdzniecības ierobežojumi.
Lēta importa preču radītās sekas iekšējā tirgū.
Latvija exportē.
Latvija importē.
Pasaules saimniecība.
Cilvēki un firmas valsts iekšienē tirgojas savā starpā, jo cer gūt labumu no šī darījuma. Līdzīgi rīkojas arī valstis, savstarpēji apmainot preces un pakalpojumus, kas tām nav vajadzīgi, pret tādām lietām, kas tiem ir nepieciešamas. Kartā valstī ir atšķirīgi dabas resursi, darba piedāvājums, transporta iespējas, sociāli ekonomiskie apstākļi, tradīcijas un citi faktori, kas veicinājuši vai kavējuši kādas citas nozares attīstību. Pasaules attīstitākās valstis, kurās ir kvalificēts darba spēks un augsta kapitāla resursu koncentrācija, specializējas galvenokārt sarežģītās mašīnbūves nozarēs, savukārt vāji attīstīto un pārejas ekonomikas valstu exporta lielāko daļu veido izejvielas, derīgie izrakteņi, augļi un dārzeņi, kuru ieguvei un apstrādei nav nepieciešams augstu kvalificēts darbaspēks un lieli finansu resursi. Ja kādā valstī var ražot kādu preci daudz efektīvāk nekā citā, tad šai valstij ir absolūtā priekšrocība.
Latvijā teorētiski iespējams siltumnīcās audzēt tropu augļus, visu gadu nodrošimot nepieciešamo temperatūru un mitrumu, bet augsto ražošanas izmaksu dēļ ši prece būtu konkurētnespējīga. Tieši tādēļ mēs to nedaram un importējam tos uz latviju no citām valstīm.
Laika gaitā priekšrocības mainās, jo mainās dotācijas, resursu cenas vai citu valstu panākumi šajā jomā. Par latvijas relatīvi priekšrocību var uzskatīt ģeogrāfisko stāvokli un kokapstrādi. Valstij ir jāinvestē izglītībā, intelektuālajā kapitālā, indženiercentru un labaratoriju veidošanā, rūpniecisko industriālo zonu radīšanā, lai Latvija kļūtu par ekonomiski attīstītu valsti ES.
No tā visa var secināt ka priekšrocību ir daudz, jo preces ražo un apmaina ar mazākām tiešajām ražošanas izmaksām, valstis tirgojas tikai ar to produkciju, kuru ražo lētāk nekā tirdzniecības partneriun kuras ražošanai iztērē salidzinoši mazāk resursu.
