Patvērums: tiesiskais regulējums un piemēri

Skumjais bērzs, vijīgā liepa, kuplais un tik stiprais ozols, es lūdzu par jums, mani bērnības tēli! Par bitēm, par kastaņiem, tauriņiem, peļķēm par jums, mani mīļie... šī ir lūgšana par manu patvērumu, kas sildīja skumju lietavās un smējās līdz ar krāsainajiem tauriņiem.

Mana lūgšanu taka sākas ar apsūnojušo soliņu ceriņu krūma pavēnī, kas tagad guļ kluss un vientuļš. Tā sabiedrība vairs ir tikai maija reibinoši smaržojošie ceriņi un vējš, kas rudenī nežēlo kādreiz tik krāšņā krūma lapas. Var apsēsties, ieklausīties tā rāmajā elpā. Ko labu teiksi, mans vecais draugs? Tu noveco, zaļā krāsa lobās no taviem koka dēļiem, kuri pārcietuši gan lietu, gan salu, gan karstu sauli. Bet tu vēl turies par spīti saviem gadiem, tu mani gaidi, kad nākšu pie tevis, lai parunātos. Vienkārši atspiestu muguru pie tavējās un sajustu mieru, kas tevi apņem., manu vecīt...

Vējš rotaļīgi ieskrien matos un aicina tālāk. Nāc, skriesimies! Skriesimies šūpolēs, kas dīkā svilpo klusu melodiju. Kur gan tie laiki, kad Lieldienās varēja uzdziedāt kādu tautasdziesmu un censties uzšūpoties augstāk par stingro ozola zaru, aiz kura noslēpies palaidnis vējš? Arī šūpotnēs jūtams laika zoba izgrauztais robs kustības kļuvušas smagnējas un elpa smaga.