Pazemes ūdeņu piesārņojuma novēršana

Pazemes ūdeņi ir cilvēkiem vitāli nepieciešami dabas resursi. Iedzīvotāji Latvijā ir nodrošināti ar pazemes ūdeņu krājumiem, bet teritoriāli nevienmērīga un intensīva pazemes ūdeņu izmantošana rada pazemes ūdeņu depresijas apgabalus, kur pieļaujama tikai kontrolēta un limitēta pazemes ūdeņu izmantošana. Latvijas hidroģeoloģiskie apstākļi ir tādi, ka jebkurš piesārņojums virszemē infiltrācijas ceļā nonāk pazemes ūdeņos. Sabiedrības attieksme pret pazemes ūdeņu aizsardzības nepieciešamību veidojas no tā, kādā mērā valsts ir nodrošināta ar pazemes ūdens resursiem, kāda ir pazemes ūdeņu kvalitāte, cik laba ir to dabiskā aizsargātība pret piesārņojumu, kā rezultātā veidojas arī valsts aktivitāšu līmenis šajā ūdenssaimniecības nozarē. Pazemes ūdeņi ir Zemes garozas iežu porās, plaisās un tukšumos uzkrājies ūdens šķidrā vai gāzveida stāvoklī. Kopā ar virszemes ūdeņiem tie ir būtiska Zemes hidrosfēras daļa un piedalās ūdens aprites ciklā. Latvijas teritorija ietilpst Baltijas artēziskajā baseinā, kurā pārsvarā ir izplatīti spiedienūdeņi, kas atrodas nogulumiežos. Tie satur slāņveidīgi izvietotus ūdens horizontus ar dažādu biezumu, ūdens daudzumu, kā arī dažādu ūdens kvalitāti.

Aktīvā ūdens apmaiņas zona parasti ir visvairāk pakļauta iespējamai piesārņošanai. Zonas biezums vidēji ir 450m un aptver šādus ūdens horizontus: kvartāra ūdens horizontus; pamatiežu ūdens horizontus. Tuvu Zemes virskārtai atrodas: 1)gruntsūdeņi, kas ir pazemes ūdeņu augšējais slānis virs pirmā ūdeni aizturošā slāņa – sprostslāņa; 2)artēziskie ūdeņi jeb spiedienūdeņi. Īpašā pazemes ūdeņu grupā var iedalīt minerālūdeņus. Pazemes ūdeņu aizsargātība ir atkarīga no daudziem faktoriem – dabiskiem, tehnogēniem un fizikāli ķīmiskiem. Galvenie dabiskās aizsargātības faktori ir: mazcaurlaidīgu nogulumu esamība ģeoloģiskajā griezumā; pazemens ūdeņu dziļums (aerācijas zonas biezums); pārklājošo iežu litoloģija, filtrācijas un sorbcijas īpašības; augstāk un zemāk ieguļošo horizontu līmeņu attiecības.

Pie tehnogēniem faktoriem pieder apstākļi, kādos piesārņojošās vielas nonāk saskarnē ar augsni, grunti vai gruntsūdeņiem – šķidro atkritumu uzglabāšana krātuvēs, notekūdeņu novadīšana uz filtrācijas laukiem, mēslojuma iestrāde lauksaimniecībā izmantojamās zemēs utt. Pie fizikāli ķīmiskajiem faktoriem pieder: piesārņojošo vielu migrācijas un sorbcijas spēja, bioloģiskā stabilitāte, ķīmiskā un fizikāli ķīmiskā mijiedarbība starp iežiem un pazemes ūdeņiem.

Gruntsūdeņi uzkrājas virs jebkura blīva, ūdeni aizturoša iežu horizonta. Lielā mērā gruntsūdeņu līmenis atkārto Zemes reljefa profilu. Gruntsūdeņu līmenis ir atkarīgs no hidrometeoroloģiskajiem apstākļiem (temperatūras, atmosfēras spiediena, nokrišņu daudzuma) un ģeoloģiskās uzbūves. Gruntsūdeņu sastāvu būtiski ietekmē virszemes ūdeņu – upju, ezeru sastāvs. Tādējādi abu šo hidrosfēras komponentu sastāvs ir cieši saistīts. Liela nozīme gruntsūdeņu sastāva veidošanā ir mikroorganismu darbībai, kuras rezultātā tiek ietekmēta iežu dēdēšana, pazemes ūdeņos nokļūst mikroorganismu producētās gāzes (CO2, CH4, H2S). Tā kā gruntsūdeņi atrodas tuvu Zemes virskārtai, tie pakļauti piesārņojumam.

Ja ūdensnesošais slānis atrodas starp diviem ūdeni aizturošiem iežu slāņiem, tad šajā joslā esošajā ūdenī izveidojas paaugstināts spiediens, veidojas artēziskie ūdeņi. Pazemes ūdeņu ķīmisko sastāvu nosaka minerālu dēdēšana un dažādu iežu izšķīšana. Atkarībā no tā, kāda tipa ieži dominē attiecīgajā reģionā, mainās pazemes ūdeņu sastāvs. Pazemes ūdeņu sastāvu ievērojami var ietekmēt arī vides piesārņojums. Pazemes ūdeņu pašattīrīšanās spējas ir relatīvi niecīgas, salīdzinot ar virszemes ūdeņiem. Tāpēc pazemes ūdeņu piesārņojums uzskatāms par īpaši bīstamu. Pazemes ūdeņu sastāvu var ietekmēt arī dažādu pazemes ūdeņu sajaukšanās. No dzeramā ūdens sagatavošanas viedokļa par īpaši bīstamu uzskatāma sāļo ūdeņu ieplūšana dzeramā ūdens saturošos horizontos, kas iespējama, ja ilgstošas ūdens ņemšanas gadījumā izveidojas spiediena depresija.