P Čaikovskis "Pīķa dāma" recenzija
Kopā ar kursabiedru apmeklēju Pētera Čaikovska operu „Pīķa dāma” Latvijas Nacionālajā. Opera pieder pie krievu romantisma žanra. Opera it tipisks mīlas stāsts, kas beidzas traģiski. Opera ir trīs cēlienos turklāt katrs cēliens ir sadalīts divās un pat trīs daļās. Ejot uz šo izrādi skaidri zināju, ka autors ir krievs, taču vienalga jutos pārsteigta, ka dziedātāji dzied krieviski.
Biju licis lielas cerības uz šo uzvedumu, bet tās diemžēl diemžēl atkal tika grautas, tāpat kā ar „Akidu un Galeteju”. Iestudējums kopā bija pārāk saraustīts, haotisks un nesaprotams. Operas radošā daļa atkal bija centusies parsteigt ar savu jelo un glupo orģinalitāti, pilnībā zaudejot visas skaistās klasiskās vērtības. Uzvedumā neveksmīgi tika mēģinājis savienot mūsdienas ar pagātni, bet iznākumā izveidojās kokteilis. Šī opera skatītājiem būtu labāk saprotama, ja tiktu saglabāta oriģinālā laikmeta versija, tas skatājiem rastu citu garīgo baudījumu nevis tādu kā televīzijas līmenī. Tas ir viens no mīnusiem režisora Andreja Žagara režijā. Vienīgais jauninājums ar ko A.Žagars ir centies šokēt, izcelties ir Katrīnas Lielās parādīšanās, kas bija ģērbta spilgti rozā peldkostīmā ar mis pasaules lentu un kroni galvā. Zināma simbolika jau tur slēpjas, bet šads atainojums drīzāk šķistu piemērots kādai izrādei Maskavas forštatē, nevis Nacionalaja Operā.
Gaismu efekti bija ļoti vienkārši, pārsvarā tie bija atbilstoši telpas apgaismojumam. Gaismu mākslinieks ļoti labi mācēja izcelt dziedātājus dramatiskākajos brīžos apkārt radot pelēcīgi zilganu vai zaļganu noskaņu un akcentējot galvenos personāžus ar balto prožektoru pistolēm.
