Pedagoģija: izglītības un audzināšanas pamatprincipi

„Piemēram, Adolfs Frīdrihs Dīstervēgs apskatot stingru audzināšanas metodi cenšas norādīt kļūdas tajā, iesakot savu variantu. Viņš galveno uzsvaru liek uz uzskolotāju kā uz autoritāti, kura iespaidā un prasmē skolēniem rodas sakārtota un kārtīga attieksme uz mācībām”(1.109 112.lpp.)”.

„ Džons Djūijs pētīja cilvēku domāšanas psiholoģijas īpatnības un vispārējo pedagoģiju. Par skolotāja galveno uzdevumu Djūijs izvirza pamodināt audzēkņos vēlēšanos radoši apgūt pasniegtās zināšanas, radot tajos savu domu turpinājumu (1.168 177.lpp.)”.

„ Rūdolfs Šteiners piedāvā bērniem pasniegt apmācāmo vielu tā lai bērnam tā liktos nepieciešama un vajadzīga, lai bērns šo mācību atcerētos uz visu dzīvi. Iedodot pirmatnējās zināšanas ir jāpalīdz tās attīstīt un pilnveidot. Skolotājiem ir jāprot atdzīvināt bērnos iekšējās jūtas un ar tām jāstrādā. Tad bērnos paliks viss apgūtais ( 1.177. 180.lpp.)”.

„ Marija Montesori iesaka izmantot vispusīgu bērnu audzināšanu pielietojot trīs bērna dabiskās nepieciešamības – fizisko, jūtu un valodas prasmju attīstīšanu. Attīstot šīs trīs nepieciešamības arī attīstīsies pats bērns. Bērns veicot šīs trīs nepieciešamības pats būs spiests iepazīties ar pētāmo lietu aprakstu un īpašībām izjust to, apskatīt, aptaustīt, pacelt un salīdzināt. Līdz ar to tiks veikta zināma apmācība, kas būs interesanta un rosinoša. Tādejādi caur bērna brīvo rīcību un pašiniciatīvu tiks veikts apmācības process (1.181. 186.lpp.).

„ Ļevs Vigotskis ir pārliecināts, ka skolotāja funkcija ir iemācīt bērniem prasmi izmantot iemantojamās zināšanas. Viņš ar kritiku vēršas pret tiem skolotājiem, kuri sevi ir iecēluši par zināšanu nolasīšanas speciālistiem un pārējo atstājuši bērnu ziņā. Tas skolotājs , kurš nav nācis aicinājuma vadīts, nav skolotājs, bet tikai skolēnu bojātājs. Skolotājam ir jābūt savas lietas speciālistam un azartiskam aizstāvim. Tikai rodot interesi par savu priekšmetu skolotājs var rosināt interesi arī bērnos (1.187. 194.lpp.)”.

„Eduards Pētersons neliekot lielas cerības uz skolotāju profesionalitāti un izredzētību galveno uzsvaru liek uz pamatīgu mācību procesa apzināšanu un tā zinātnisku pasniegšanu. Skolai ir jāizveido mācību programma tā lai tā būtu visoptimālākā un bērniem visuztveramākā. Pie tam ir jāņem vērā to , ka bērnam ir jāattīstās ne tikai psiholoģiski, bet arī fiziski. Bērna attīstībai ir jābūt vispusīgai gan no fiziskās, gan no sabiedriskās , gan arī no garīgās puses ( 1.199. 230.lpp.).”

„Kārlis Dēķens uzsver kultūras ieaudzināšanas lielo nozīmi bērnos. Veicot savus pētījumus viņš vairāk pievēršas bērnu dažādībai un to individualitātei, kā arī vecāku lomai bērnu audzināšanā. Bērnus apmācot ir jāpievērš liela uzmanība bērnu uztvert spējai un gatavībai veikt mācīšanos. Bieži ir jāveic arī izskaidrošanas mācība. Lai bērni varētu vispusīgi attīstīties skolai ir jāveic visi nepieciešamie priekšdarbi un pastāvīgi jāveic izpētes savas darba metodikas uzlabošanai.(1.231. 242.lpp.).”