Pedagoģijas pētniecības metodes

Pedagoģija ir zinātne, pētījumi ir tās neatņemama sastāvdaļa. Kā zinātne tā attīstās, veidojās jaunas idejas, mainās sabiedrības prasības, notiek izmaiņas mācību procesā, mācību formās, mācību saturā utt. Lai ienestu kaut ko jaunu, tā nepieciešamību vispirms vajag pierādīt. Tas ir pirmais iemesls kāpēc tiek veikti pedagoģiskie pētījumi. Šajā gadījumā pētījums palīdz noteikt atsevišķu pedagoģisku paņēmienu iedarbības efektivitāti. Pētījums tiek izmantots, lai novērtētu skolēnu individuālās attīstības īpatnības, noskaidrotu viņu attiecības un statusu grupā. Dažādas pētīšanas metodes palīdz atklāt pedagoģiskā procesa likumsakarības.

Pētījumu, kurus veic cilvēki pedagoģijas zinātnē, ir daudz un dažādi. Tāpēc arī līdzekļi, instrumenti, kuri ir izmantoti šajā nolūkā var būt ļoti atšķirīgi.

Pedagoģija ir humanitārā zinātne, arī tās zinātniskie pētījumi jebkurā gadījumā ir saistīti ar cilvēkiem, tāpēc tos atkārtot pilnīgi vienādos apstākļos un iegūt precīzi vienādus rezultātus divreiz ir gandrīz neiespējami. Pārmaiņas pedagoģijas zinātnē ir pakļautas arī sabiedrības izmaiņām laika gaitā, tāpēc regulāri mainās arī tās aktualitātes.

Pedagoģijas pētniecības metodēm ir visciešākā saistība ar psiholoģijas zinātni un tās pētīšanas metodēm, kas pēc struktūras ir gandrīz identiskas, bet atšķīrās ar saturu, jo pedagoģijas pētījumu centrā ir mācību procesa organizācija un likumsakarības, bet psiholoģijā cilvēka psihisko procesu norise.

Pirms veikt pētījumu pedagoģijā, kā arī jebkurā citā zinātnē, ir jānoskaidro pētījuma problēma un temats, jāprecizē pētāmais objekts vai pētījuma priekšmets, jāizvirza mērķis, jānoskaidro iemesls, kāpēc šis pētījums tiks veikts, jānoformulē pētījuma hipotēze, pētījuma uzdevumi, un, galvenais, jāizvēlas pētīšanas metodes.

Metode ( gr. methodos – pētīšanas ceļš) – noteikta mērķa sasniegšanas, konkrēta uzdevuma risināšanas veids, esamības teorētiskās un praktiskās izpētes paņēmienu un operāciju kopums.

Jēdzienu „metode”, kā zināms, lieto vispirms plašā vispārmetodoloģiskā nozīmē, kad runā par dialektiskā materiālisma metodi, kas ir pretstatā ideālistiskajai, metafiziskajai īstenības izzināšanas metodei. Tikai dialektiskā materiālisma metode ir īsti zinātnisks pamats visu pārējo cilvēka darbības metožu (arī mācību metožu) objektīvai analīzei un efektīvai izmantošanai praksē.

Metode apvieno sevī izziņas subjektīvos un objektīvos momentus. Metode ir objektīva, jo teorētiskajā ideālajā aspektā ļauj atspoguļot īstenības objektus un to savstarpējos sakarus. Šinī gadījumā metode ir teorijas veidošanas un praktiskās lietošanas programma. Metode ir subjektīva, jo ir pētnieka domāšanas ierocis.

Norādītie ceļi ir pārbaudītās, sevi attaisnojošās, vairāk vai mazāk atzītās audzināšanas zinātnes pētniecības metodes. Vērtējot pētniecības metodes, nozīmīgi ir trīs aspekti:

1. pētnieciskās metodes nav paredzētas neierobežotam laika posmam, tās patstāvīgi tiek radītas no jauna un pilnveidotas,

Tā uzskata Herberts Gudjons un šim apgalvojumam pievienojas arī profesore I.Jurgena.

Pētījums vienmēr balstās uz teorētiskiem uzskatiem, kas norāda uz autora priekšstatiem par pētāmiem fenomeniem. Metodoloģija konkrētā pētījumā atklāj pētnieka zinātnisko pozīciju jeb uzskatus, pētījuma loģiku un lietoto metožu pamatojumu. Teorētiskie uzskati ir teorētiskās izziņas un pieredzes refleksijas rezultāts, kas ļauj izteikt spriedumus par pētāmo pedagoģisko parādību vai procesu.