Personība un socializācija

Šodienas situācija un sabiedriskās vajadzības izvirza uzdevumu sagatavot skolēnus tā, lai katrs no viņiem varētu attīstīt savas individuālās spējas un, beidzot skolu, varētu brīvi sarunāties svešvalodā vecumam atbilstošā līmenī, izmantojot šo valodu praktiskā dzīvē vai izglītības turpināšanai, lai skolēns varētu brīvi socializēties jebkurā sociālajā vidē. Audzināšanas un vispārizglītojošie uzdevumi tiek realizēti vienlaikus ar praktisko iemaņu un prasmju apguvi. Mainoties svešvalodu mācīšanas mērķiem un uzdevumiem, mainās arī saturs un metodes, kā arī mācību procesa organizācijas formas.

Sākumskolā ir lielas iespējas personības identitātes veidošanā, emocionālā un intelektuālā attīstībā, radošo spēju attīstībai praktiskā darbībā; pareiza pašvērtējuma veidošanā skloēnos; skolēnu savstarpējo attiecību veidošanā; skolēnu empātijas jūtu veicināšanā; kultūru atšķirību izpratnes veidošanā, egocentriskas domāšanas noliegšanā, citu tautu kultūras izpratnes veicināšanā." (35.,4)

Jāpiezīmē, ka visiem šiem faktoriem ir būtiska nozīme arī skolēnu socializācijā.

Svešvalodai socializācijas procesā ir nozīmīga vieta. Tās prasme palīdz stiprināt kontaktus starp cilvēkiem un tautām, sekmē valstu sadarbību cilvēcei svarīgās jomās. Svešvaloda kā mācību priekšmets rada plašas iespējas personības vispusīgai attīstībai, bērnu un jauniešu sagatavošanai dzīvei un darbam. Mācoties svešvalodu, skolēni apgūst jaunu sazināšanās līdzekli. Līdz ar to paplašinās viņu saskarsmes iespējas. Saskarsmes procesā skolēns veic konkrētus saziņas uzdevumus. Tas viss veicina skolēna socializāciju. Lai šis process noritētu pēc iespējas kvalitatīvāk, tad pedagoģiskajā procesā nozīmīga vieta ierādāma mācību saturam. Pēc I.Maslo viedokļa:

3) izzināt jaunākā skolas vecuma bērnu vecumposma īpatnības svešvalodas apguves procesā;

5) iepazīt bērnu vispusīgas attīstības un socializācijas iespējas mācību procesā;

Izvirzītā mērķa un uzdevumu realizācijai tika izmantotas sekojošas zinātniski pētnieciskās metodes:

"Personība ir stabili nosacītu un sociāli nozīmīgu pazīmju sistēma, kas raksturo cilvēku kā noteiktas sabiedrības vai kopības locekli. Personība veidojas sabiedrības prakses procesā, to raksturo aktivitāte, virzība, apzinātības pakāpe, kāda ir personības attieksmei pret apkārtējo pasauli, kā arī pašapziņa". (13.,47)

Personība veidojas un sakņojas dzīves pieredzē. Zinātnieks pedagogs Š.Amonašvili uzskata, ka skolotāja darba būtība ir palīdzēt bērniem bagātināt viņu dzīves pieredzi. Viņš raksta:

"Personības īpašības veidojas, bērnam apgūstot attiecīgajā sabiedrībā pastāvošās uzvedības normas. Pēc savas psiholoģiskās dabas tās ir it kā sakausējums, sintēze, kurā attiecīgai īpašībai specifiskais motīvs savienojas ar tai specifiskām uzvedības normām." (8.,179)

Ļoti liela nozīme personības veidošanā ir videi. Ar jēdzienu "vide" pedagoģijā saprot visu apkārtējo dzīves īstenību, kurā noris cilvēka attīstība, viņa personības veidošanās.

Lai norisētu cilvēka personības veidošanās, tīri cilvēcisku dotumu (runa, domāšana u.c.) attīstība, ir nepieciešama cilvēku sabiedrība, sociālā vide. Runājot par vides ietekmi, domājam, pirmāmkārtām, par sociālo vidi, kuru nosaka ekonomiskie un politiskie apstākļi. Cilvēks kā sociālās vides produkts ir pakļauts daudzām pārmaiņām atkarībā no pārmaiņām sociālās dzīves apstākļos.

Skolotāja darbībai pedagoģiskajā personības veidošanas procesā ir jābūt humānai. Piekrītam Š.Amonašvilli, kurš raksta: