Personība un tās attīstība

Jēdziens “personība” sabiedrībā tiek plaši lietots. Daudz tiek runāts par to, ka par personību ir jākļūst, pilnveidojot sevi. Tāpat plaši pazīstams ir izteikums, ka katrs no mums ir personība. Kādēļ parādās šāda pretruna? Tās pamatā ir dažādie aspekti vai pieejas šim jautājumam. Ikdienā mēs lietojam jēdzienu “personība”, lai apzīmētu kādu cilvēku ar kādām īpašām spējām, dotībām, tādu, kas izceļas apkārtējo vidū, ir līderis, vai gluži pretēji – outsaiders. Šādi var apskatīt personību no filozofijas viedokļa. Personības jēdziens tiek izmantots daudzās zinātnēs – psiholoģijā, filozofijā, antropoloģijā, socioloģijā un citās. Katra no tām saprot un definē personību savādāk. Līdz ar to parādās dažādi skaidrojumi un nozīmes.

Šajā darbā es vēlos apskatīt personības jēdzienu no psiholoģijas zinātnes viedokļa. Tā paredz, ka jebkurš cilvēks, kas spēj apzināties un vadīt savu rīcību, ir personība. To veido dažādi aspekti, kuru kombinācijas un izteiktums arī veido personību. Ir daudz teoriju, kas apskata personību un tās attīstības jautājumus, dažādas, brīžiem pretrunīgas pieejas, uzskati. Freids, Ādlers, Maslovs, Aizeks, Jungs , Eriksons un daudzi citi psihologi ir pievērsušies šīs tēmas izpētei. Es centīšos īsumā atspoguļot pamatnostātnes un tos komponentus, kas veido cilvēka personību.1. Personības jēdziens, struktūra.

Latvieљu psihologi Ārija Karpova un Imants Plotnieks ir devuši šādu personības definīciju:

Personība nav nemainīga, tā dzīves laikā var gan attīstīties, gan degradēties.

Personību veido tās īpašības. Personības īpašību jēdzienu lieto šaurākā un plašākā nozīmē.

Šaurākā nozīmē par personības īpašībām uzskata tikai nervu sistēmas un rakstura īpašības.

Personību veido sarežģīts un brīžiem pretrunīgs dažādu iezīmju kopums. Tātad personība sastāv no dažādām iezīmēm, kas sastāda vienotu veselumu, turklāt katrai personībai šīs iezīmes ir dažādas, citas ir izteiktākas, citas mazāk izteiktas. Katrai personībai ir atšķirīga, tikai tai raksturīga īpašību kombinācija.

Personības īpašības, gan pozitīvās, gan negatīvās, nevar vērtēt viennozīmīgi, tās jāaplūko kombinācijā ar citām personībai piemītošajām īpašībām un jāizvērtē to savstarpēja ietekme. Personības īpašības dzīves laikā var mainīties, taču kopumā tās veido kompleksu, relatīvi raksturīgu personības struktūrai . Tas liecina par personības stabilitāti. Šī stabilitāte ļauj paredzēt personības uzvedību un rīcību dažādās dzīves situācijās.

Eriksons cilvēka dzīvi sadala 8 dzīves ciklos. Katrā dzīves ciklā cilvēkā var parādīties divi personības jaunveidojumi – divas iespējas. Tā ir iekšēja izjūta, kas parādās cilvēkā. Šie jaunveidojumi var būt pozitīvi vai negatīvi. Pozītīvais jaunveidojums ir tas, kas sekmē tālāku personības attīstību, negatīvais – kas traucē, kavē. Katrā dzīves posmā pastāv jautājums, vai cilvēks virzīsies pozitīvā vai negatīvā virzienā.

Pamatuzticēšanos Eriksons uzskata par veselīgas personības attīstības pamatu. Ja tā nav izveidojusies pirmajā dzīves gadā, tad vienmēr radīsies kādas psiholoģiskas dabas problēmas.

Jaunveidojumi: pozitīvais – autonomija jeb patstāvība, negatīvais – pastāvīga kauna un šaubu izjūta. Šajā vecumā ir svarīgi, lai pieaugušie atbalstītu, veicinātu bērna patstāvību. Ja vecāki bērnu nepārtraukti kritizē, izvirza viņam pārāk augstas prasības, tas var izraisīt arī agresivitāti.