Personības un nelabvēlīgas vides mijattiecības

Psihologs L.Raitmens 1984. gadā izvirzīja 6 pamatdimensijas cilvēka personības darbības raksturojumam. Tās izsecinātas, apkopojot personību savstarpējās vērtēšanas pētījumus visos kontinentos.

1. Uzticamība pret neuzticamību, kur ar uzticamību doomāts, ka cilvēki ir morāli atbildīgi vai, atspoguļojot psihologa K. Rodžersa uzskatus, tie ir pozitīvi, uz nākotni virzīti, konstruktīvi, reālistiski. Neuzticamība raksturojama pretēji. Konkrētā cilvēka raksturojums var iekļauties starp šīm galējībām.

2. Gribasspēks un racionalitāte (prāts) pret gribasspēka un racionalitātes nepietiekamību. Svarīgi ir kontrolēt savu uzvedību un darbību, un saprast sevi, kas īpaši atspoguļojas pašpalīdzības kustības aizstāvju darbos. (Amerikāņu psihologs Deils Kārnegijs “Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem”). Un otrādi daudzi uzskata, ka cilvēki ir iracionāli un tiem pietrūkst pašnoteikšanās spēju.

4. Altruisms pret egoismu. Par ko liecina jūsu pieredze? Kurai galējībai tuvāk atrodas pieaudzis cilvēks? Vai varbūt personību raksturo altruistisks egoisms?

5. Variativitāte pret līdzīgumu. Personības teorijā ideogrāfiskā pieeja pārstāv uzskatu par katras individualitātes atšķirīgumu līdz unikalitātei. Nomotētiskā pieeja klasificē cilvēkus lielās grupās un kategorijās, akcentējot līdzīgumu.

6. Sarežģītība pret vienkāršumu. Katra cilvēka teorētiskā un praktiskā pieredze un sagatavotība atļauj citu vērtējumos vairāk pieslieties vienai vai otrai no šīm galējībām.

Vai visi cilvēkveidīgie, kuri piedzimst kā iespējamās personības, par tādām arī kļūst un kādā vecumā tas notiek? Personības dzimšanu saista ar to brīdi, kad sāk veidoties mazā cilvēka uzskati un spēja atbildēt pašam par savu rīcību. Uzskati pamatojas vispārīgās zināšanās. Personiskā diferencētā attieksmē, ietekmju nozīmes izpratnē. Izcilais pētnieks V. Mjasiščevs norādījis uz personības (sociālā brieduma) kritērijiem:

1. objektīvām un subjektīvām iespējām atbilstošu aktivitāti (mācībās, darbos, profesijā un visdažādākajās dzīves sfērās).

Personība sāk veidoties jau agrā bērnībā, no 1 līdz 3 gadu vecumam. Psihologu pētījumi ir palīdzējuši pārvarēt ilgi valdījušo uzskatu, ka bērnība ir tāda “dabiska” stadija, kurai piemīt visām tautām un laikmetiem kopīgas universālas iezīmes. Galvenā bērnības sociālā funkcija ir bērna sagatavošana pieaugušā patstāvīgai darbībai; tā nosaka vecumposmu diferencēšanos, bērnības ilgumu un īpatnības. Bērnības atsevišķu posmu raksturu un saturu ietekmē arī tās sabiedrības, kurā aug bērns, konkrētie sociāli ekonomiskie rādītāji, pirmām kārtām sabiedriskā audzināšanas sistēma. Pēc Z. Freida pieņēmuma personības sākums sakņojas indivīda bioloģiskajos procesos, neapzinātos instinktos.

Bērna darbības veidos, kuri secīgi nomaina viens otru un kurus nosaka sabiedrība, atspoguļojas vēsturiski noteiktās cilvēka prasmes un spējas. Mūsdienu zinātnes dati liecina par to, ka psiholoģiskajiem jaunveidojumiem, kuri rodas bērnībā, ir nemainīga vērtība spēju attīstībā un personības formēšanā. Sociālo, morālo normu apguve vispār saistās ar ģimeni, kuru nenoliedzami ietekmē gan vēsturiskā, gan etnokulturālā, gan sociāli kulturālā un sociāli ekonomiskā vide. Ģimene bērna attīstībā veicina socializēšanos dzīvei sabiedrībā, kā arī dzimuma identifikāciju, pašvērtējuma attīstību, dzīves telpas robežu izpratnes attīstību. No 1,5 2 gadu vecumam bērni sāk apgūt tuvākajā apkārtnē esošo lietu kopsakarības (lietu veseluma ideja, atbilstība noteiktiem etaloniem). Tas nozīmē, ka bērns ir psihiski gatavs apgūt sociālās normas, kuru apguve savukārt ir saistīta ar gribas un paškontroles procesu attīstību. Bērni sāk apgūt vērtību orientāciju, tikumiskās jūtas, normas. Agrīnās bērnības periodā attīstās spēja novērtēt lietu un parādību atbilstību normai, etaloniem, vai tas ir “labi” vai “slikti”. Bērna socializāciju vairāk veicina lomu rotaļas, kad bērni atdarina pieaugušo izturēšanos, runas veidu, valodu, atdarina normas un uzvedības standartus, priekšmetu sociālās funkcijas. Veiksmīgi socializēties bērns varēs tad, ja attīstīsies atdarināšanas reflekss, lietu kopsakarību simboliskā uztveres spēja sociālo normu uztverei, pieķeršanās jūtas, empātija, normu apguve.