Personvārdi Latviešu folklorā

K. Siliņš savā grāmatā raksta, ka visi īpašvārdi cēlušies no sugas vārdiem, un stingru robežu starp vieniem un otriem novilkt nevar. Seno latviešu vārdi, tāpat kā citām tautām, bijuši saistīti ar dabas parādībām. Dabas spēkus personificēja un tiem piešķīra nosaukumus vārdus. Mitoloģisko personu (Pērkons, Saule, Jods, Mēness, Auseklis, Austra, Laima, Kārta u.c.) diferenciācija radīja daudz īpašvārdu, kurus senie latvieši izraudzījās par bērnu vārdiem, ticēdami, ka tādejādi bērni atradīsies šo būtņu aizsardzībā. Arī man ir dots Laimas vārds, bet ne tādēļ, lai būtu Laimas aizsardzībā, bet gan labskaņas dēļ. Latviešu tautasdziesmās sastapu ļoti daudz objektu, kuri, pēc seno latviešu domām, iemiesoja dzīvības spēku un bija ar simbolisku nozīmi. Tie bija koki, puķes, dzīvnieku nosaukumi, kā arī kukaiņu vārdi un putnu nosaukumi. Šie vārdi joprojām plaši lietoti kā iesaukas un pavārdi blakus kristietiskajiem vārdiem, bet pirms tam tie bijuši patstāvīgi vārdi. Mēs joprojām čaklu meiteni saucam par bitīti vai skudru.

Seno latviešu ciltīm bijuši arī patstāvīgi sakari ar citām ciltīm un tautībām, kas ienesušas savas īpatnības latviešu personvārdos. Nav daudz avotu, kas sniegtu ziņas par pirmskristiānisma laika latviešu personvārdiem, tomēr tajos ir pieminēti nedaudzi kuršu, sēļu, zemgaļu, lībiešu, lietuviešu, prūšu un jātvingu vārdi. Sastopamas arī palamas un iesaukas, kas raksturīgas pirmatnējai personvārdu sistēmai.

Ar 13. gs. Latviešu personvārdu laukā iestājamās jauns laiks un latviešiem tika uzspiesta kristīgā ticība ar tās svēto vārdiem. Latviešu gadskārtējie svētki tika pakļauti kristīgajiem svētkiem, kas atvasināti no pagāniskajiem dabas kultiem. Jaunava Marija, pa daļai saplūzdama kopā ar senlatviešu Laimu, kļuva par latviešu Māru. Kristietība ieviesa arī jaunas tradīcijas, kas deva iespēju bērnam dot divus vārdus, tādējādi esošajam vārdam pievienojot kristietisko vārdu. Sākumā latvietim nebija saprotami kristietiskie vārdi, jo tie bija grūti izrunājami, tādēļ sākās kristietisko vārdu pārveidošana un latviskošana Šajā laikā radās daudz jaunu vārdu. Tādi kā Maija , Maruta un Marina, kuri atvasināti no vārda Marija. Latviešu tautasdziesmās , apdziedot kūmas un pādi, visbiežāk minēti tādi vārdi kā: Jānis, Ilze, Jēkabs, Līze, Andrejs, Trīne, Grieta, Ieva, Miķelis, Juris, Bērtulis u.c. Visvairāk pieminēts Jāņa vārds. Personvārdi minēti tautasdziesmās, kur puiši meklē sev līgavas u.c. dziesmās.

Daudz tautasdziesmu pauž to, kā Jānis sievu pazaudējis:

Kā jau minēju, tad Jāņa vārds minēts arī pie krustībām, kur viņš attēlots kā pādes šūpuļa kārējs, kūma un kā pats krustāmais bērns:

Tāpat Jānis minēts kā siena pļāvējiņš un arī kā Dieva sulainis:

Jānis, manuprāt, ir latvisks vārds, ko pierāda daudzās tautasdziesmas, kurās tā vārds ir minēts un ņemot vērā statistiku, cik daudz seno latviešu puiši tika saukti Jāņa vārdā. Mūsdienās šis vārds vairs nav tik populārs, tā vietā ienākot Agra, Daiņa, Andra u.c. vārdiem.