Personvārds 'Aija': izcelsme un nozīme

Visvairāk, protams, par Aiju stāsta Jānis, jo galu galā romāns jau ir par šo divu cilvēku mīlestību. Jau skolā mācīdamies, viņam Aija iepatīkas, jo viņa it kā bijusi devīga – viņa deva savus kaltētos zirņus pilnīgi visiem (to gan nevarētu saukt par viņas spilgtu rakstura iezīmi). Lai gan Jānis pats saka, ka tas Aiju viņa acīs esot pacēlis daudz augstāk, viņš Aiju sāka nīst – kritizēja viņas izskatu, ka pašam palika nelabi, jo tā nemaz nedomāja. Drīz vien viņam nācās atzīt, ka Aija viņam nozīmē ļoti daudz: “Bībeles stāstos, katķismā, ģeogrāfijā – visur iekšā jaucās Aija. Viņas dēļ man nemaz nenācās grūti palikt par vislielāko muļķi.”

Sākotnējais priekšstats, ka Aija ir ļoti gudra, ātri izplēnēja, jo, kad Jānis sāka runāt par mācībām, izrādījās, ka viņa neko nesaprot ne no ģeogrāfijas, nedz no matemātikas. “Viņa bij gluži tāda pati zostiņa kā visas meitenes tur skolā: klausās, mutes paplētušas, kad skolotājs sastāsta, bet pa smadzenēm jaucas visādi tamborējamie musturi un dzijas, un dzīpari.” Aija par Jāņa zināšanām izteicās, ka tās nepalīdzot nodzīt taisnu vagu. “Viņa manis nemaz neievēroja, kamēr redzēja man grāmatu rokā, bet tiklīdz es parādījos pie darba kā krietns strādnieks, viņa man tūlīt pieķērās ar visu darba cilvēka mīlestību.”

“Viņa tomēr bija īsta sieviete: ziņkārība bija viņas augstākais bauslis.” (par saimnieka vēstuli Marijai). Viņa nosauca saimnieku par lopu, un šie vārdi Jānim nepatika. “Tie parādīja diezgan labi viņas dvēseli, kāda tā bija šai lokanajā, skaistajā miesā.” Aija par vēstuli pateica saimniecei, tādējādi iegāžot kaunā Jāni, kurš Aiju uzskatīja par uzticamu un mīļu cilvēku. Tas jau pierāda, ka Jānis viņai maz ko nozīme.

Aijas attieksme pret Jāni bija ļoti mainīga, tā atgādināja viļņus. Vienu brīdi viņi abi bija kopā, un pavadītais laiks šķita tik jauks, ka patiešām varēja padomāt, ka viņi viens otru mīl, ka tiem būs kopīga, saticīga dzīve. “ Dažreiz jeb, labāk sakot, daudzreiz mēs ar Aiju gulējām kopā, un viņas šaurajā gultiņā mums bija vietas diezgan. (..) Mēs taču runājām par nākotni, kā runā līgava ar līgavaini.” Bet pēc atgadījuma, kad saimnieks gandrīz Jāni ieraudzīja Aijas gultā, viņa bija pavisam savādāka: Jāni nosauca par lopu un drīz sagāja kopā ar Miķeli. Tagad Jānim bija palikušas tikai atmiņas par jūtām, ko jutis pret Aiju: “Agrā pavasarī (..) Aija manā sirdī uzziedēja kā zieds, pilns smaržas un rasas. Bet, kad atmiņā nāca vasara, tad rasas zieds kļuva ļekns(..). (..)viņas domas nekad nav bijušas augstākas par sešām sūrām darba dienām. Septītās – dvēselei atvēlētās dienas vietā viņai bija visas zemes baudas.” Manuprāt, šie vārdi pietiekami precīzi atspoguļo Aiju ne tikai dotajā momentā, bet arī viņas turpmāko dzīvi. Jānis īsti nezināja, kāpēc Aija viņu mainīja pret Miķeli. Viņš, manuprāt, nepareizi secināja, ka Aijai bija vēlme pēc miera. Lai nu kuram, bet Aijai nepiemita vēlme pēc stabilitātes. Aija par Jāni saka: “Es, es pītos ar puiku, kam vēl mātei deguns jāslauka! It kā man lielu puišu būtu trūkums!” Tā saka cilvēks, kuram vasarā Jānis vēl šķitis pietiekami liels un vīrišķīgs, bet nu – puika.