Piedot vai nepiedot – tāds ir jautājums

Jāzepa sirdī krājās dusmas un alkas šīs dusmas atriebt. Jau no četru gadu vecuma brāļi viņu pazemoja, apsmēja un nostādīja Jāzepu zemāk par lopiem. Gaidot 26 gadus Jāzepam beidzot pienāk iespēja saviem pāri darītājiem atriebt, bet šo iespēju neizmanto, viņš vēlreiz pakļaujas saviem, nu jau zemāk stāvošajiem, brāļiem. Brāļi Jāzepu uzskatīja kā lietu – ja viņš nav lietderīgs un negana lopus, tad jāpārdod, bet ja viņš sniedz roku, pēc visām pazemošanām, kad brāļi cieš badu un neatzīst savu vainu viņa pārdošanā, bet Jāzeps vēl joprojām viņiem piedod, tad viņš jāaizdzen no sava likteņa mērķa, aizbildinoties, ka pabarot savus brāļus ir viņa dzīves jēga.

Dzīve ar cilvēku var izstrādāt ļaunus jokus, bet ļaunākais ir ja cilvēks vēl citam labu, bet atpakaļ saņem „sitienu pa seju”. Kādam tas liekas smieklīgi, bet cilvēku, kuram tas ir izdarīts, no iekšpuses viņu nogalina, viņš zaudē dzīves jēgu, dzīvē viņš vairs tikai saskata negodību, nodevību un naidu.

Es sevi nepieskaitu pie nevienas no grupām – ne dzīves lutinātajiem, ne dzīves aizskartajiem. Dzīve par mani nav smējusies, vairāk kā tas ir bijis nepieciešams un arī nav atstājusi mani bez pārbaudījumiem, kuros nebiju iesaistīts tikai es viens. Grūtākā lieta cilvēkam ir atzīt savu vainu, kas ir gandrīz tas pats, kas piedot.