Piesārņošanas problemas Latvijā

1. Ievads; 2. Atkritumu saimniecība; 3. Radiācijas drošība un kodoldrošība; 4. Bīstamie atkritumi; 4.1 Kas ir bīstamie atkritumi?; 4.2 Kur rodas bīstamie atkritumi; 4.3 Mājsaimniecībā radītie bīstamie atkritumi; 4.4 Kā rīkoties ar majsaimniecības bīstamiem atkritumiem; 4.5 Bīstamo atkritumu pārstrades tehnoloģijas; 5. Atkritumi piekrastes joslā Latvijā; 6. Pasākumi par ciņu pret vides piesārņošanu; 7. Secinājumi;

Temas aktualitate: Latvijā šī problema arī ir ļoti aktuala, jo ir daudz uzņēmumus kuri nes draudus Latvijas videj, kā arī paši cilvēki, kuriem nav piejama informacija par apkartējas vides aizsardzību.

Es izvelējos rakstīt par šo temu, jo es bieži savā dzīvē saskaros ar tadu problemu: kad pastajgajos ar draugiem, redzu patieši brinšķigos vietus, kur vienkarši var atpusties un pasedēt, bet izdarīt to nevaru, tapēc kā visur ir pudeles, papirs, iesaiņojumi... Gandrīz katru dienu dzirdu par piesarņojuma draudiem, par lecekta effektu, ūdens līmeņa paaugstināšanu un par jauniem slīmībam.

Šī tema ir aktuala netikai Latvijā, bet visā Pasaulē.

Galvenie informativie avoti: Pamata ir izmantots internets un gramatas

Lai nodrošinātu projekta “Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas ieviešana Latvijā” darbību un veiktu Latvijas likumdošanas saskaņošanu ar ES direktīvu prasībām, tiek realizēts ES PHARE finansēts projekts. Šī projekta rezultātā tiek sagatavoti ierosinājumi izmaiņām Latvijas likumdošanā par bīstamajiem atkritumiem, kā arī jauni likumdošanas akti, piemēram, “Par naftas produktu atkritumu apsaimniekošanu”, “Par bīstamas vielas saturošām baterijām un akumulatoriem.

Latvija ir iekļauta to valstu sarakstā, kuras piedalās atomenerģijas programmu pētījumos. Kaut gan nevienā valsts programmā nav paredzēts būvēt atomelektrostaciju Latvijā, pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, tika turpināta zinātniski pētnieciskā Salaspils kodolreaktora ekspluatācija. Tā kā vairs nebija pasūtījumu no bijušās PSRS Mašīnbūves ministrijas, kura iepriekš sedza ievērojamu daļu no ekspluatācijas izdevumiem, tad Kodolpētniecības centra darbinieki mēģināja pārorientēties uz tirgus pieprasītajiem pasūtījumiem.

No PSRS mantojumā saņemtais kodolreaktors bija novecojis un savu laiku nokalpojis, kura slēgšana ar katru gadu maksātu arvien dārgāk, bet iespējas saņemt ārvalstu palīdzību samazinātos. Tādēļ bija nepieciešams pieņemt stratēģisku lēmumu par šā reaktora tālāko likteni – to modernizēt vai sākt sagatavošanās darbus tā slēgšanai. Bez tam Salaspils kodolreaktorā nebija izveidota infrastruktūra darbībām ar lietoto kodoldegvielu, jo visu iepriekšējo ekspluatācijas periodu to sūtīja pārstrādei uz Krieviju.

1995.g. un 1998. gadā tika pieņemti lēmumi neturpināt kodoldegvielas iegādi un pēc rīcībā esošo krājumu izmantošanas kodolreaktoru slēgt. Vienlaicīgi Ministru kabinetā tika pieņemts lēmums par reaktora nodošanu no Izglītības un zinātnes ministrijas bilances VARAM pārziņā. Kopumā Salaspils kodolreaktora demontāžas process varētu ilgt vairāk nekā 10 gadus un izmaksāt apmēram 25 miljonus latu.

Grūti salīdzināt Salaspils zinātniskā kodolreaktora bīstamību ar Lietuvā, netālu no Latvijas robežas, uzceltās Ignalinas AES bīstamību, tomēr pret Latviju izvirzītās starptautiskās prasības kodoldrošībā ir tikpat stingras. Tās nosaka Latvijas saistības, atbilstoši starptautisko līgumu, ES direktīvu, Starptautiskās atomenerģijas aģentūras prasībām.