Pilsonības institūts

Pilsonības institūts pastāv, kopš radušās valstis. Tas bija izveidots jau Atēnās un Senajā Romā. Ar terminu "pilsoņi" apzīmē personu kategoriju, kam ar šo valsti ir likumā noteiktas savstarpējās tiesības un pienākumi. Tātad šīs personas pilnā mērā bauda visas pilsoniskās, ekonomiskās un politiskās tiesības un tām jāpilda valsts likumos paredzētie pienākumi. 1919.gada 23.augustā Tautas padome pieņēma "Likumu par Latvijas pavalstniecību". Piederību pie Latvijas valsts atzina visiem bijušās Krievijas iedzīvotājiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta pirms 1914.gada bijusi Latvijas teritorija. Neatkarīgās Latvijas Republikas iedzīvotāju absolūtais vairākums (97 %) kļuva par tās pilsoņiem. Latvijai, atgūstot neatkarību 1991.gada augustā, arī vajadzēja noteikt savu pilsoņu loku.

Pilsonības likuma pieņemšana bija demokratizācijas procesa neatņemama sastāvdaļa. Likumam vajadzēja atbilst vairākām ļoti nozīmīgām prasībām: atspoguļot Latvijas vēsturiskās, etnodemogrāfiskās īpatnības, nodrošināt latviešu nācijas drošu pastāvēšanu, saskanēt ar sabiedrisko domu pašu zemē un ņemt vērā jaunos starptautiskās demokrātijas standartus.

Latvijas Augstākā padome 1991.gada rudenī jau sāka apspriest Pilsonības likumu, un 1991.gada 12.novembrī pirmajā lasījumā pat pieņēma J.Bojāra izstrādāto likumprojektu. Pilsonības atjaunošanas princips apstiprināja atgūtās neatkarīgās valsts tiešo pēctecību ar Latvijas neatkarīgo valsti 1918. – 1940.gadā. Pilsonības atjaunošanas principam nepiemita etnisks raksturs, jo pilsonību atjaunoja visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas šeit bija dzīvojuši pirms okupācijas 1940.gada 17.jūnijā, un viņu pēctečiem neatkarīgi no nacionālās piederības. Taču 1994.gadā vēl 3,2 % latviešu nebija pilsoņi.

1993.gadā jaunievēlētā 5.Saeima sāka izstrādāt Pilsonības likumu. 1993.gada septembrī Saeimai tika iesniegti pieci dažādi likumprojekti. 1994.gada 21.jūnijā trešajā lasījumā 5.Saeima ar 66 balsīm no 100 pieņēma Pilsonības likumu ar kvotām. Prezidents G.Ulmanis neizsludināja likumu un nosūtīja to Saeimā otrreizējai izskatīšanai. 1994.gada 22.jūlijā 5.Saeima ar 58 balsīm atbalstīja Pilsonības likumu bez kvotām. Likums stājās spēkā 1994.gada 11.augustā. Līdz ar to bija atcelts 1991.gada 15.oktobrī pieņemtais lēmums. 1994.gadā pieņemtais Pilsonības likums bez kvotām visumā saskanēja ar Eiropas organizāciju izvirzītajām prasībām. 1995.gada 10.februārī Latvija tika uzņemta Eiropas Padomē.

Pilsonības likums izvirzīja vairākas prasības pilsonības pretendentiem. Tiem vajadzēja ne mazāk kā 5 gadus būt likumīgi dzīvojošiem Latvijā, prast latviešu valodu, zināt Satversmes pamatnoteikumus, Latvijas vēsturi u.c. Pretendentiem bija arī jāapliecina, ka viņiem ir likumīgi ienākumu avoti, jānodod uzticības zvērests Latvijas valstij un jāsamaksā Ls 30 liela nodeva. Likuma 13.pants vienkāršu reģistrāciju Pilsonības un imigrācijas departamentā noteica latviešiem un lībiešiem, latviešu skolu beigušajiem u.c. 1995.gadā bija paredzēta ārpuskārtas naturalizācija dažām iedzīvotāju kategorijām, piemēram, pilsoņu laulātajiem. Likuma 14. pants pasludināja naturalizācijas sākumu gados visjaunākajiem Latvijā dzimušiem cilvēkiem no 1996.gada 1.februāra.

Latvijā pastāvīgi dzīvojošie nepilsoņi tika atzīti par Latvijai piederīgiem, kas atrodas tās jurisdikcijā. Latvijā nepilsoņu pases sāka izsniegt 1997.gadā.

6.Saeima pirms savu pilnvaru beigām 1998.gada jūnijā nobalsoja par grozījumiem Pilsonības likumā. Pavisam tika pieņemti 17 grozījumi. 1998.gada 3.oktobrī referendumā 53% Latvijas vēlētāju atbalstīja grozījumus Pilsonības likumā.