Pirmstiesas izmeklēšanā paredzēto apsūdzētā tiesību izmantošanas aspekti

Jāievēro, ka tiesības uz aizstāvību nav pie kriminālatbildības sauktās personas privilēåija, bet gan nepieciešams noteikums patiesības noskaidrošanai katrā krimināllietā. Un ir īpaši svarīgi, lai šo noteikumu ievērotu katrs izziņas darbinieks, prokurors un tiesnesis, no kura rīcības ir atkarīga iespēja nodrošināt apsūdzētajam viņa tiesības.

Tiesību uz aizstāvību nodrošināšana nozīmē to, ka likumā ir noteiktas ne tikai apsūdzētā aizstāvības tiesības, bet arī paredzēti līdzekļi un veidi, kas viņam dod iespēju šis tiesības īstenot, aizsargājot savas likumiskās intereses. Ar apsūdzētā likumiskajām interesēm jāsaprot tas, lai pirmstiesas izmeklēšanas gaitā tiktu noskaidroti un pārbaudīti visi fakti, kas var atspēkot apsūdzību vai mīkstināt viņa vainu un atbildības pakāpi.

Līdz ar to apsūdzētā tiesības uz aizstāvību var izpausties divējādi realizējot tiesības aizstāvēties pašam, lietojot likumā noteiktos līdzekļus, vai pieņemot aizstāvi. Bez tam, aizstāvja piedalīšanās neizslēdz apsūdzētā tiesību līdztekus arī patstāvīgi izlietot tiesības sevi aizstāvēt.

Šinī darbā ir aplūkotas un apkopotas apsūdzētā aizstāvības problēmas, kas saistītas ar viņa tiesību ievērošanu un realizēšanu pirmstiesas izmeklēšanas gaitā.

Viens no galvenajiem procesa dalībniekiem krimināllietā ir apsūdzētais. Apsūdzētā procesuālo stāvokli persona iegūst ar brīdi, kad Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 95. pantā noteiktajā kārtībā ir pieņemts lēmums par tās saukšanu pie kriminālatbildības.

Apsūdzību nozieguma izdarīšanā var celt tikai tad, kad ir pierādīts nozieguma notikums, noskaidrota persona, kas izdarījusi noziegumu, un savākti pārliecinoši pierādījumi par šīs personas vainu izdarītajā noziegumā. Bez tam, pirms apsūdzības celšanas, ir jābūt noskaidrotam, vai nepastāv Latvijas KPK 5. pantā minētie apstākļi, kas izslēdz kriminālatbildību par attiecīgo nodarījumu, tādi kā piemēram, nepieciešamā aizstāvēšanās, galējā nepieciešamība, kriminālatbildības noilgums, amnestija.

Pie katra procesuālā akta likumā ir noteikti maksimālie termiņi, kuros apsūdzētais ir jāiepazīstina ar faktiem, ar kuriem apsūdzība tiek formulēta, mainīta, uzturēta vai noraidīta.

Termiņu ievērošana, kurā apsūdzētais ir jāiepazīstina ar procesuālajiem aktiem, ar kuriem tiek formulēta apsūdzība, ir apsūdzētā tiesību uz aizstāvību nepieciešama sastāvdaļa. Šo termiņu neievērošana praksē tiek aplūkota kā nelikumīga apsūdzētā tiesību uz aizstāvību ierobežošana, kas attiecīgi liek šaubīties par uzrādītās apsūdzības pamatu un rada nepieciešamību atcelt atbilstošos procesuālos aktus.

Pārkāpjot aizdomās turētā tiesības savlaicīgi uzzināt, par ko viņš tiek apsūdzēts, var izpausties tādējādi, ka viņš netiek atzīts par apsūdzēto, neskatoties uz pietiekamiem pierādījumiem par viņa vainu.

Faktu apjoms, kas jāpaziņo apsūdzētajam, uzrādot apsūdzību un atbilstošā kriminālkodeksa panta dispozīciju, kam pēc pazīmēm atbilst apsūdzētā nodarījums, ir noteikts Latvijas KPK 95.pantā, kas nosaka, ka apsūdzētajam ir tiesības zināt, par ko viņš ir apsūdzēts.

Latvijas KPK 146. pantā nav paredzēts, ka lēmumā par attiecīgās personas saukšanu pie kriminālatbildības nepieciešams norādīt pierādījumus, pamatojoties uz kuriem prokurors vai izziņas izdarītājs ir konstatējis faktiskos nozieguma apstākļus. Likums arī neparedz, ka uzrādot apsūdzību, apsūdzētais būtu vienlaicīgi jāiepazīstina ar apsūdzētāja rīcībā esošajiem iepriekšminētajiem pierādījumiem.