Platona macība par Valsti

Šī referāta pamatā ir divi Platona darbi: “Valsts” un “Likumi”. Tas ir divi pazīstamākie dialogi, kur galvenokārt tiek izpausti autora pārdomas par ideālo valsts iekārtu. Referātā ir cieša saite starp filozofiju un politiku. Darbā tiek apskatīts gan svarīgākais morāli politiskais jautājums, gan salīdzinājums starp atsevišķām dvēseles daļām un trim kārtam valstī, gan slikti un labie valsts iekārtas tipi.

Darba uzdevums ir pēc iespējas plašāk raksturot Platona politiskos uzskatus un paust viņa priekšstatus par ideālo valsts iekārtu. Vislabāk par valsti ir uzrakstīts Platona dialogā “Valsts”. Šis darbs ir uzrakstīts dialoga veidā, kur saruna notiek starp Sokrātu un citiem filozofiem. Autorprāt, darbā tiek izmantots Sokrāta tēls, tāpēc ka viņš bija Platona skolotājs, viņa dzīves piemērs, kuru viņš dievināja. Sokrāts dialogā mēģina iestāstīt citiem filozofiem ideālās valsts iekārtas īpašības un paralēli parāda, kuras iekārtas ir sliktas. No šī dialogā vislabāk var “izvilkt” labus padomus un mācīties. Otrs dialogs “Likumi” ir mazāk populārs; tajā Platons mēģina saskaņot sabiedrisko un personisko taisnīgumu, izmantojot stingru sabiedrības un indivīdu dzīves reglamentāciju. Šie dialogi ir ideāls mācības līdzeklis mācoties par valsti, tās iekārtam, tipiem un sabiedrības slāņiem.

Šo referāta tematu izvēlējos, jo vienmēr patika vēlino laiku autori, pie tam iedziļināties filozofijas aizsācēja pārdomās un salīdzināt cik izmainījās pašreizējie uzskati par ideālo valsti starp Platona laikiem. Salīdzinājumam gribētos minēt demokrātiju. Platons attiecina demokrātiju pie sliktiem valsts iekārtas tipiem, bet mūsdienās tas ir izplatītāka valsts iekārta, jo tiek uzskatīta par vishumānāko. 

Platons īstā vārdā Aristokls, dzīvoja Atēnās no 428./27. līdz apmēram 348.gadam p.m.ē., bija sengrieķu filozofs ideālists, Sokrāta skolnieks, objektīvā ideālisma nodibinātājs, sarakstījis pāri par 42 filozofisku dialogu (“Sofists”, “Valsts”, “Parmenids”, “Likumi” u.c.) un 13 vēstules. Viņš ir viens no ievērojamākiem filozofiem ne tikai Senajā Grieķijā, bet filozofijas vēsturē vispār; ar viņu faktiski sākās filozofiskās literatūras tradīcija.

Pēc politiskajiem uzskatiem Platons bija Atēnu aristokrātijas pārstāvis. Mācība par sabiedrību viņš iztēloja ideālu aristokrātisku valsti, kuras priekšnoteikums ir vergu darbs, kuru pārvaldītu “filozofi”, to apsargātu “sargi” jeb “karavīri”, zemāk par šīm abām brīvo pilsoņu kategorijām stāv “amatnieki”. Platons bija ģeniāli izpratis darba dalīšanas lomu grieķu “polisas” tapšanā. Platona mācībai bija svarīga nozīme ideālistiskās filozofijas tālākajā evolūcijā. Arī mūsu dienās to izmanto materiālistiskā pasaules uzskata pretinieki.

Platons pēc politiskajiem uzskatiem bija Atēnu aristokrātijas pārstāvis. Pastāv uzskats, ka viņa utopija bija Ēģiptes kastu iekārtas atēniska idealizācija. Platona priekšstatus par ideālo valsti caurvij viņa mācības pamatmotīvs – ideju pasaules un lietu pasaules vienotība. Pazīstamākais Platona dialogs ir “Valsts”, kurā viņš bija iztēlojis ideālā valsts modeli. Filozofu mērķis dialogā “Valsts” ir izzināt, izprast Labā ideju un, balstoties uz to, sakārtot pašiem sevi un vispār jutekliski tveramo pasauli. Platona mācība par ideālo valsti ir cieši saistīta ar viņa ētiku, kurā Platons apskata galvenokārt iespējas sasniegt augstāko labumu, jo tā iegūšana ir cilvēka laimes saturs. Sasniegt augstāko labumu nozīmē izveidot sevi kā racionālu un morālu būtni. Platons atzīmē, ka taisnīguma idejas aspektā nav atšķirību starp taisnīgu cilvēku un taisnīgu valsti. Platona uzmanības centrā bija morāli politiskie jautājumi. Tas visspilgtāk atklājas viņa darbā “Valsts”, kas nenoliedzami ir viens no galvenajiem un pazīstamākiem dialogiem.