Platons – dzīve, darbi un filozofija

Platons bija nozīmīgs Senās Grieķijas filozofs, Sokrāta māceklis, Aristoteļa skolotājs, rakstnieks un Atēnu akadēmijas dibinātājs. Vienu no augstākajām virsotnēm ne tikai sengrieķu filosofjā, bet arī cilvēces filosofiskās domas attīstības vēsturē kopumā iezīmē Platona (427. 347. g. pr. Kr.) "gudrības meklējumi". Platons ir Sokrata skolnieks. Tāpat kā Sokratam, filosofija viņam nav tikai abstrakta teoretizēšana, tā saplūst ar pašu dzīvi tās virzībā uz gaismu un patiesību. Platons, tāpat kā Sokrats, filosofiskiem meklējumiem piedēvē dziļi ētisku jēgu; flosofēt viņa izpratnē nozīmē tapt labākam un darīt labākus un gudrākus arī citus. Platons cēlies no slavenas Atēnu aristokrātu dzimtas. Viņa īstais vārds ir Aristokls. Platons ir iesauka, kuru viņš iegūst savu plato plecu un varenā auguma dēļ un nozīmē "platais". Viņa tēva senču vidū ir valdnieks Kodrs, mātes dzimta savukārt saistīta ar leģendāro reformatoru Solonu. Kopš bērnu dienām Platons guvis labu izglītību. Gan audzināšana ģimenē, gan arī plašie sakari Atēnu aristokrātu aprindās orientēja viņu uz sabiedriski politisku darbību. Taču šajā jomā drīz vien krājās arī rūgta pieredze. Intrigas, vardarbība, korupcija radīja dziļu nepatiku pret pastāvošajām sabiedriskās dzīves un valsts organizācijas formām. Neizdzēšamu rūgtumu filosofa dvēselē atstāja viņa skolotāja Sokrata notiesāšana uz nāvi. Sokrata nāve izraisīja tik lielu dvēseles satricinājumu, ka Platons no politiskās dzīves aizgāja. Pēc viņa domām, lai politika varētu kalpot universālam taisnīgumam un ikviena cilvēka labumam, vispirms jārod tai neapstrīdams pamatojums. To, uzskata Platons, varētu sniegt vienīgi īsta filosofija, Platona filosofiskās pārdomas iemiesojušās visai plašā literārajā mantojumā. Līdz mūsu dienām nonākuši 42 dialogi un 13 vēstules, Zinātnieku vidū nepastāv īsta vienprātība, vai visi Platonam piedēvētie darbi patiešām pieder viņa spalvai. Taču nav šaubu, ka lielākā dala no tiem ir Platona pārdomu un meklējumu rezultāts. Plašāk pazīstami ir dialogi "Menons", "Dzīres", "Valsts" . Dialogos atklājas Platona laikmeta sabiedriskās dzīves un filosofisko meklējumu plaša panorāma. Darbojošos personu vidū sastopami daudzi Platona laikabiedri filosofi, politiskie darbinieki, Atēnās plaši pazīstami tirgotāji un amatnieki. Tomēr galvenais varonis ir Platona skolotājs Sokrats. Nenoliedzami no Platona darbiem mēs varam gūt ziņas par Sokrata dzīvi un filozofiskajiem uzskatiem, taču lielākoties ar Sokrata muti runā pats autors. Platons seko savam skolotājam. Reizē viņš turpina to kultūras tradīciju, kura laika gaitā veidojusies Senajā Grieķijā. Arī Platons tiecas gara acīm izlauzties cauri barjerai, kuru cilvēka priekšā veido mainīgās lietas un cilvēka iedibinātās attiecības, vēlmes un ilūzijas, maldi un iekāres. Viņa skatienam paveras fantastiska, žilbinoša pasaule tīro formu, ideju pasaule. Cita joma, kurā, pēc Platona domām, jūtama mūžības elpa, ir matemātika. Matemātikas likumi, matemātisko operāciju rezultāti senā grieķa uztverē ir kaut kas neapšaubāms, absolūts. Matemātisko jēdzienu un likumu priekšā ir jāatkāpjas arī sofistiem centienos apšaubīt jebkuru par absolūtu uzskatītu atziņu. "Ģeometrija ir mūžīgi esošā izziņa," saka Platons. Visi matemātiskie jēdzieni, sākot no punkta un beidzot ar sarežģītām līnijām, laukumiem un tilpumiem, ir pilnīgi veidojumi, kādus nekur nevar atrast ar jutekļiem tveramajā pasaulē. Tiem savā būtībā līdzīgi ir arī attiecību jēdzieni, piemēram, "līdzīgs" "vienāds".