Platons: filozofijas darbi un idejas

„ Ceļš no tumsas uz gaismu ir pilnīga dvēseles pagriešana no naktij līdzīgās sienas īstajā dienā, tas ir ceļš augšup, ko mēs saucam par īstu filozofiju. ”

Platons (427. 347.g.) ir viens no izcilākajiem antīkās filozofijas pārstāvjiem un kultūras veidotājs. Viņš dzīvoja periodā, kad vergturu demokrātija Atēnās jau bija pārdzīvojusi savu augstāko uzplaukumu un lielā mērā izsmēlusi sava attīstības iespēja, laikā, kad sabiedrību plosīja asas sociālās un politiskās pārmaiņas.

Platon cēlies no slavenā Atēnu aristokrātu dzimtas. Iesaistās politikā, taču drīz vien ir spiests aprast, ka gan dzīvei, gan politikai ir sava ēnas puses intrigas, vardarbība, korupcija un citas netaisnība. Pēdējais piliens Platona skolotāja Sokrāta notiesāšana uz nāvi. Tas varētu būt par pamatu vienam no Platona izcilākajiem darbiem ” Valsts”, kurā vīlies pastāvošajā valsts formās viņš cenšas konstruēt ideāli valsts modeli. Savas ideālās valsts modeli Platons centies ieviest arī reālajā dzīvē, taču šie mēģinājumi bija neveiksmīgi, līdz ar to šie viņa valsts ideāli palikuši tikai filozofisko ideju līmenī. Platons ir Sokrāta skolnieks un tāpat kā Sokrātam arī Platonam filozofija aplūst ar pašu dzīvi, tā virzībā uz gaismu un patiesību. Platons turpina un attīsta seno grieķu filozofiju, taču viņš akcentē izmaiņas, kura ienesuši sofisti un viņa skolotājs Sokrāts, proti, par galveno pētīšana objektu kļūst cilvēks: viņa uzskati, tikumi un kultūras daudzveidīgās izpausmes, īpaši valoda, sabiedriskā un politiskā darbība.

Platona nozīmīgākais veikums līdzās viņa darbiem ir Atēnu akadēmijas nodibināšana, ka pastāvēja gandrīz tūkstoš gadu un bija viens no svarīgākajiem antīkās pasaules zinātniskajiem un izglītības centriem.

Līdz mūsu dienām nonākuši 42 Platona dialogi un 13 vēstules. Platona filozofiskie meklējumi lielā mērā izauguši no Sokrāta filozofija, tos iespaidojusi viņa dzīve, ka beigās Platons kļūst par Sokrāta ideju paudēju.

Savā referātā aplūkošu Platona darba „ Valts ” septīto grāmatu.

Grāmatas tematiskā pamatievirze saistās ar ideāla valsts valdnieka audzināšanas projekta iztirzājumu, idejiskais pamats ar taisnīguma problēmu. Taisnīgums pēc Platona uzskatiem ir ne tikai atsevišķa pilsoņa un valsts laimes priekšnosacījumi, bet arī valsts vienotības, tas ir esamības garantija un ideālas valsts struktūra pamatprincipi. Ar taisnīguma izjūtu aitā arī pārējās problēmas, kā izglītība un audzināšana ideālā valstī, par cilvēka dvēseli un tās izziņas iespēju, kā arī par dvēseles un ķermeņa attiecībām. Platons mudina paust Sokrāta idejas, pats ir uzticīgs klausītājs un sarunu biedrs, kas ļauj sajust paša Platon attieksmi un idejas.

Platons tiecas gara acīm izlauzties mainīgo lietu un cilvēku iedibināto attiecību, vēlmju un ilūziju, maldu un iekāres uzliktajai barjerai.