Platons: filozofijas idejas un likumu koncepcija

Sengrieķu filosofs Aristokls (428. – 348. g. pirms Kristus) savu plato plecu vai arī plakanās pieres dēļ ieguva iesauku: Platōns, t.i., “Platais”. Toreiz, pirms apmēram 2400 gadiem, diezin vai kāds varēja domāt, ka šis vārds Platons būs kļuvis par pseidonīmu personībai, kuras atziņas, domas un idejas nebūt nezaudētu popularitāti ne šodien, ne arī rīt.

Aizvien dzīvas un īpaši populāras ir Platona idejas par valsts varu un likumiem. Mūža nogalē Platons atsakās no idejas par valsti un raksta dialogu “Likumi”. [2.; 534.] Daudzas no Platona idejām nav zaudējušas aktualitāti arī šodien, kaut arī mūsdienu cilvēkam tās varētu likties apstrīdamas. [5.; 290.]

Piemēram, viena no tā laika populārajām negācijām, kas nodarbināja arī Platona prātu, ir bijusi alkohola problēma. Tāpēc Platons atzina, ka par šādu aizraušanos līdz astoņpadsmit gadu vecumam ir jāpiemēro īpaši bargi sodi, bet no astoņpadsmit līdz četrdesmit gadu vecumam par likumā paredzētu normu jāuzskata atturība. Toties pēc četrdesmit gadu vecuma sasniegšanas tā vairs nav jāuzskata par likuma pārkāpumu un nav jāsoda. [3.; 220.]

Turpretīm senās Ķīnas filosofu atziņas ir balstītas uz uzskatiem par debesu gribu, kas arī nosaka katra cilvēka likteni. Piemēram, Konfūcijs, būdams nabadzīgs cilvēks, gans, par galveno uzskata cilvēcību jeb humanitāti. Tās pamatā Konfūcijs kā galveno min debesu gribas ievērošanu, senču tradīciju godināšanu, cieņu pret dzimto zemi un vecākiem. [2.; 446]

Senās Ķīnas filosofs Laodzi (IV gs. pirms Kristus) jau pirms Konfūcija izveidoja daoisma, taoisma skolu, kuras pamatā ir pretstatu rašanās, cīņa un pārvērtības. [2.; 561]