Platons: ideju valsts un filozofa mantojums

Platona ētika vairāk ir orientēta uz ideālas, pilnīgas cilvēku kopības radīšanu, nevis uz atsevišķas personības audzināšanu. Viņš nebija individuālists, bet gan sociālists, kuram galvenais ir izveidot vislabāko, pēc mūsdienu uzskatiem pat mazliet dievišķu, valsts iekārtu, kur katrai cilvēku grupai ir savs konkrēts uzdevums.

Cilvēkus viņš iedalīja 3 grupās. Pirmās grupas cilvēki ir valdītāji, viedie, filosofi. Viņi ir taisnīgi, godīgi, patiesi un atturīgi, viņi tiecas izprast visu skaisto un ideju pasauli. Tālāk nāk cilvēki, kuru raksturīgākās īpašības ir drošsirdība, vīrišķība, pienākuma apziņa, tādēļ Platons tiem iedalīja kareivju un sargu uzdevumu. Bet trešā cilvēku grupa miesiski ir pārāk piesaistīta fiziskajai pasaulei, tādēļ tiem jānodarbojas ar fizisko darbu – jākļūst par zemniekiem, amatniekiem un jānodrošina valsts materiālā eksistence. Tā kā pirmās un otrās grupas rokās atrodas visa likumdošanas un cilvēktiesību vara, viņi nedrīkst būt savtīgi un materiāli ieinteresēti, līdz ar to viņi nedrīkst precēties. Abām grupām ir jādzīvo kā vienai lielai ģimenei. Šo ideālistisko un pat grieķu valstīs neispējamo sadalījumu Platons izvirzīja kā vienīgo pilnīgas valsts pastāvēšanas noteikumu, bet pilnīga valsts ir nepieciešama, lai izaudzinātu pilnīgus cilvēkus.

Kas pēc Platona domām ir pilnīgs cilvēks? Viņš, pirmkārt, ir tikumīgs. Daudzos savos dialogos (piemēram “Menons”) Platons ir centies rast skaidrojumu, kas ir tikumība un nonācis pie nosacīta secinājuma, ka tikumība ir cilvēkam neimācāma augstā ideja, kura pati par sevi ir absolūti laba. Šī ideja arī ir visas ideju pasaules pamatā. Pilnīga cilvēka īpašībām jābūt drošsirdībai, taisnīgumam, atturībai, ētiskai un estētiskai domai, labestībai u.t.t., kuras arī sevī ietver tikumība, bet kuras pašas par sevi nav tikumība. Viena no augstākajām pilnīga cilvēka īpašībām ir pašizziņa. Ar to pēc Platona domām, sākas apzināta cilvēka izglītošanās patiesības izzināšana. Patiesību ir iemācījies tas, kas to redzējis pats sevī. Cilvēka dvēselē guļ apslēpta patiesība, zināšanas par labo un ļauno, jo dvēsele to visu jau ir zinājusi. Pirms iemiesoties cilvēka ķermenī, tā mitusi augstajā ideju pasaulē, kur ir visu lietu pirmsākums, tā ir patiesā pasaule.

Lai tālāk runātu par dvēseli, ir jānoskaidro, ko Platonam nozīmē vārds “ideja”. Platonam eksistē divas pasaules, kas ir pilnīgi atdalītas un atšķirīgi raksturojamas. Viena ir lietu pasaule, kas ir vienmēr mainīga gan laikā, gan telpā, saistīta ar rašanos un zušanu, tā ir sajūtama ar maņu orgāniem. Otra ir ideju pasaule – tā nosaka jutekliskās pasaules esamību, tā ir nemainīga, pastāvīga un neuztverama. Ideju pasauli var aptvert tikai garā. Tikai lietu idejas ir īstas nevis pašas lietas, tādēļ tikai idejas ir izziņas vērtas, jo satur sevī lietu nemainīgo būtību. Cilvēks nomaldās neceļos un var pavisam apjukt, ja mācās izzināt nepilnīgo, lietisko, priekšmetisko pasauli, kas savas mainības dēļ ir neaptverama un mānīga, tā ir kā kopija. Pašas idejas arī atrodas uz noteiktas hierarhijas pakāpieniem, jo katra ideja ir padota kādai citai. Pati augstākā ir absolūti labā ideja, pilnīgā ideja, kura izgaismo pārējās, piemēram, cilvēka, galda, koka idejas. Šai ideju pasaulē ir pabijusi un visu pieredzējusi dvēsele.