Poētiskais stils latviešu mīlas lirikā

Latviešu mīlas lirikas antoloģijā uzskatāmus piemērus nupat manis sacītajam atrast nav grūti. Nelielam ieskatam varu citēt Aspazijas dzejoli “Uz jasmīnu spilveniem”:

“Šis kvēlums asinīs mums dots kā saule graudiem,

Mēs esam rudens lauki, kur palsa migla līst.”

Manuprāt, tā tiešām ir māksla radīt dzeju, kura nelīdzinātos šādam Austrumu paklājam, jo es esmu lasījusi tikai pāris patiešām skaistu dzejoļu par mīlestību.

Poētiskais stils pastāv, galvenokārt, rakstītā formā un runā to izmanto ārkārtīgi reti, pārsvarā, citējot vai deklamējot, un arī tad tas izklausās samāksloti.

Def. Poētismi ir vārdi, kas izsaka pozitīvu emocionāli ekspresīvu attieksmi, kas parasti sevī ietver cildinājumu, jūsmu vai svinīgumu. Bieži tiem piemīt novitātes nokrāsa: par to liecina fakts, ka šajā slānī ienāk dažādi vecvārdi, apvidvārdi, vairāki internacionālismi un jaunvārdi. Šis ir samērā dinamisks valodas slānis. Bez poētismiem ir arī poetizējoši vārdi, kurus kā stilistisku līdzekli izmanto arī daiļliteratūrā.

Visbiežāk mīlas lirikā atrodami tēlainās izteiksmes līdzekļi cilvēka ķermeņa daļām, kā, piemēram, acīm, lūpām, matiem, rokām, kaklam, krūtīm, asinīm, u.c., kā arī dažādiem putniem (visbiežāk balodim), ziediem (visbiežāk rozēm, neļķēm, magonēm), un dabas parādībām – miglai, negaisam, tumsai, naktij, vakaram, zvaigznēm, mākoņiem, mēnesim. Kā visbiežāk lietotie īpašības vārdi jāmin salds, liegs, maigs, degošs, liesmains, zelta, sudraba, sulīgs, rūgts, valgs... Un, protams, mīla, skavas un skūpsti!!! Tie visi krājumos sastopami tik bieži, ka gandrīz vai jāsāk domāt, ka latviešu valodā nav citu vārdu.

Kā piemēru, es izvēlējos dažus vārdus un, šķirstot cauri dzejoļu krājumus, atzīmēju spilgtākos izteiksmes līdzekļus, kas tiem bija veltīti.

lūpas – degošas (15.), indīgas un karstas (10.), sulīgas (47.), lūpu zīmes sejā iededzinātas (84.), lūpu sarkans mauzolejs (100.), apaļīgas (143.), tavu lūpu karstums (176.), ārprātīgās lūpas (239.), reibošas lūpas (246.).