Politika – varas īstenošanas māksla

Vara un politika ir divas nedalāmas vienības. Ja kāds politiķis kādreiz sarunas karstumā apgalvo, ka viņš pēc varas netiecas, tad viņš vai nu neapjēdz ko runā, vai arī bezkaunīgā veidā blefo. Kā vienā tā otrā gadījumā šādam politiķim uzticēties nevar un politikā viņam vietas nav!

Vara pati par sevi nav ne laba, ne ļauna. Vara politikā ir tikai līdzeklis, lai realizētu savu politisko programmu un izpildītu vēlētājiem dotos solījumus. Demokrātiskajās valstīs varu politiķiem piešķir vēlēšanu ceļā uz noteiktu laiku. Jebkurš politiķis ir un paliek tikai cilvēks ar savām labajām un sliktajām īpašībām. Un bieži vien tieši šīs īpašības arī ir tas noteicošais faktors, kāpēc politiķis varu iegūst vai neiegūst. Neatklāšu nekādu Ameriku konstatējot, ka vēlētājs (kurš, starp citu, arī ir tāds pats cilvēks kā politiķis) cenšas politiķus izvēlēties tieši pēc sava ģīmja un līdzības, tāpēc bieži vien grūti ir saprast, kāpēc ir šī pēcvēlēšanu vilšanās, kad vēlētāja favorīts, varu ieguvis, sāk to realizēt.

Tātad – politika būtībā ir cīņa par varu kā par līdzekli mērķu sasniegšanai. Un man kā politikas teātra skatītājam labpatīk a priori pieņemt, ka katra politiķa galvenais mērķis ir un paliek tas, lai es un citi tādi būtu paēduši un apģērbti, apmierināti un droši par savu nākotni, jo tikai tādi apmierināti politikas skatītāji būs gatavi apmeklēt nākamās izrādes, bet gadījumā, ja, nedod Dievs, kāda vara mēģinās šo teātri slēgt, neko tamlīdzīgu nepieļaus. (Diemžēl Latvijai jau ir pieredze kas notiek, ja pilsoņiem nav vēlmes aizsargāt savu pārstāvniecības orgānu – 1934.gadā Ulmanis izdarīja apvērsumu un Saeimu atlaida, bet tauta viņam uzgavilēja. Sekas – vadoņa diktatūra un, kas vēl ļaunāk, izšķiršanās par sadarbību ar PSRS, kura Latviju ātri vien laipni uzņem brālīgajā padomju saimē.)

Politikā šis teātris ir valsts ar tās Saeimu un valdību kā likumdevēja un pārvaldes institūcijām, bet skatītāji – šīs valsts pilsoņi, kuri maksā politikas aktieriem algu par darbu. Manā skatījumā Saeimas deputāts šajā gadījumā ir aktieris, kurš slēdz darba līgumu uz konkrētu laiku, kam algu (nodokļos) maksāju es kopā ar pārējiem skatītājiem. Kā naudas devējam man vajadzētu būt skaidrībā par šādām lietām – kam tieši es maksāju, par ko un kā es varu panākt, ka šo aktieri atlaiž, ja viņš gadījumā bezkaunīgā veidā nepilda tos solījumus, kuru dēļ es par viņu esmu balsojis.