Politiskā ētika

Galvenais par ko jārunā politiskās ētikas sakarā ir tas, kā politiķu lēmumus un rīcību “vērtē” sabiedrībā pieņemtās ētiskās normas. Šo apgalvojumu balstot uz neviennozīmīgo definīciju par politisko ētiku – kas ir ētisku spriedumu izteikšana par politisku darbību. Līdz ar to politiskajā dzīvē ir liela nozīme politiķu atbildības izjūtai par lēmumu pieņemšanu gan tiešā, gan netiešā saistībā ar sabiedrību, kas balstīti uz tagadēju un turpmāku realizāciju. Viennozīmīgi nevar spriest par lēmumu pamatoto aprobēšanu, bet tiem noteikti jābalstās uz godīgu, taisnprātīgu, tikumiskas kultūras radītām normām. Kopumā skatoties uz Latvijas politiķu darbību varētu teikt, ka iepriekš minētais par ētisku politisko darbību, ir tikai futūristiska varbūtība. Jo tie politiķi, kas līdz šim ir bijuši “tautas kalpi”, parāda ar savu darbību īsākā vai garākā savas darbības laikā, ka viņu rīcība ir vērsta tikai vienīgi uz sava pašlabuma papildināšanu. Par to liecina starptautiski apkopotie dati, ka Latvijā ir viens no augstākajiem korupcijas līmeņiem pasaulē. Arī šobrīd esošās politiskās varas darbība nav nekas cits kā tikai atriebības vadītu pēc naudas un varas izsalkušu erudītu cilvēku darbība. Šo apgalvojumu varētu pamatot, balstoties uz avīzes “Diena” publikāciju, ka Repše savu pretdarbību, kas attiecināta uz vecā “krāpnieku tīkla” izjaukšanu, ir norimusi pēc kādas tikšanās ar Lemberga kungu.