Politiskie režīmi

Bez šaubām visietekmīgākāko politisko režīmu tipoloģiju ir sastādījis Aristotelis 4.gs p.m.ē. Kuru viņš ir izveidojis uz savu pētījumu pamata par 158 Grieķijas pilsētu štatu eksistenci. Šī sistēma kļuva par pamatu režīmu tipoloģijai nākamajiem 2500 gadiem. Aristotelis pārvaldes sistēmu iedalīja divu kategoriju jautājumos: „kas nosaka likumus?” un „kam ir labums no likumiem?”

Aristotelis izšķīra monarhiju, aristrokrātiju un valsts iekārtu (polity), kuru atzina par labāko, jo tā ietvēra visu intereses. Monarhiju un aristrokrātiju Aristotelis uzskatīja par nepraktisku, jo tās bija balstītas uz Dieva labprātību. Valsts iekārta (likums, kuru atbalsta daudzi un, kas ietver sabiedrības intereses) viņa skatījumā tika atzīts par vispraktiskāko sistēmu.

Aristoteļa sistēmu vēlākajos gadus atklāja domātāji Tomas Hobs (Thomas Hobbes) un Džīns Bodins (Jean Bodin). Viņu detalizētais koncerns kļuva par pamatu suverinitātei, veidojot bāzi stabilajiem politiskajiem režīmiem.

Politisko pasauli varētu iedalīt trīs atšķirīgos blokos: kapitālisms – „pirmajā pasaulē”, komunisms „otrajā pasaulē” un attīstība „trešajā pasaulē”. Trešās pasaules klasifikācija ir ekonomiska, ideoloģiska, politiska un stratēģiska izmēros.

Federālisms ir ideoloģiska nostāja, filozofisks uzskats, kas iesaka un aktīvi atbalsta valsts pārveidošanu uz federāliem pamatiem vai vairāku valstu apvienošanos vienā federācijā.