Portugāle.
Portugāle atrodas Eiropas Rietumu daļā, Pireneju pussala rietumos, Atlantijas okeāna krastā. Sauszemes robeža ir ar Spāniju. Portugālei pieder arī Madeiras un Azoru salas Atlantijas okeānā. Valsts lielāko daļu veido līdzenumi – Ribatežu, Alentežu, ko šķērso klinšainas Pireneju kalnu grēdas. Lielākā upe – Težu.
Portugāles galvaspilsēta ir Lisabona. Valsts iekārta ir parlamentāra republika. Portugāles platība ir 92 345 kvadrātkilometri un iedzīvotāju skaits – 10 355 800. Dzimstība un mirstība ir aptuveni līdzvērtīgas. Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, Portugāles iedzīvotāju skaits ir visai neliels. Valoda ir portugāļu, pārsvarā visi ir katoļi, pēc rases – dienvidnieki. Valsts visblīvāk (106, 5 cilv./km2) ir apdzīvota piekrastes rajonos, lielākās pilsētas Lisabona un Portu. Dzīves līmenis Portugālē ir augsts.
Portugāle atrodas subtropu klimatiskajā zonā, mūžzaļo un cietlapju mežu un krūmāju dabas zonā. Ziemeļdaļa saņem vairāk nokrišņu, tāpēc pat ļoti karstās vasarās tur viss zaļo. Valsts centrālā daļa ir sausāka, bet sausuma ir pietiekami, lai nevajadzētu ierīkot mākslīgo apūdeņošanu. Dienvidu daļā klimats ir sausāks un vasaras ļoti karstas. Valdošos vējus ietekmē Kanāriju un Ziemeļatlantijas straumes. Vidējā gaisa temperatūra ir no 10 – 20 grādiem. Nokrišņu daudzums no 500 – 1000 mm gadā.
Dabas resursi Portugālē ir diezgan auglīgi. Ražīgākās augsnes ir Doru upes ieleja un valsts centrālā daļa. Kalnos iegūst vara rūdas un akmeņogles, bet rūpniecība šajā valstī ir attīstīta viduvēji.
Saimniecība galvenokārt ir balstīta uz pārtikas rūpniecību. Lielākā daļa portugāļu mīt laukos un nodarbojas ar zemkopību, piekrastes ciemos mīt zvejnieki. Lauksaimnieki audzē graudaugus – kviešus, kukurūzu, olīvkokus, mandeļkokus. Centrālajā daļā plešas augļu dārzi, labības lauki un dārzeņu plantācijas. Upju krastos zaļo rīsa lauki, kalnu nogāzēs – vīnogulāji, citroni, apelsīni, kā arī korķozolu audzes, no kuru mizas iegūst korķi. Ganībās attīstīta aitkopība. Doru upes ielejās audzē vīnogas, no kurām ražo sarkano portvīnu, kuru eksportē uz daudzām pasaules valstīm. Galvaspilsēta Lisabona kopš Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmeta 15. gs. bijusi viena no svarīgākajām ostas pilsētām Eiropā un mūsdienās ir nozīmīgākā Pireneju pussalā. Plašās grīvas krastos izvietotas lielas zivju konservu fabrikas, kurās pārstrādā bagātos sardīņu un tunzivju lomus. Izmanto arī vietējo olīveļļu sāli, ko iegūst piekrastes baseinos no jūras ūdens. Zvejniecībā ir nodarbināti daudzi Portugāles iedzīvotāji, un zivju konservi ir nozīmīga eksportprece.
Daudzi portugāļi ir nodarbināti ostās un tūristu apkalpošanā, jo ik gadu Pireneju pussalas kūrortus un senās pilsētas apmeklē vairāk nekā 60 miljoni tūristu.
Portugāles ārējos ekonomiskos sakarus nodrošina dalība Eiropas Savienībā (pievien. 1986. g.).
Formulējot secinājumus, var spriest, ka Portugāles lielākā bagātība ir piekrastes resursi, kas attīsta veiksmīgu zvejniecību, kas ir arī valsts nozīmīgākā pārtikas, saimniecības un eksporta nozare. Peļņu valstij nes arī tūrisms, kas vilina ceļotājus apskatīt skaistās Portugāles ainavas un okeāna piekrasti. Portugāle veiksmīgi izmanto arī ES līdzekļus, kas lielākoties tiek lietoti valsts ekonomiskajai attīstībai.
