Postimpresionisms
19. gadsimta beigās Eiropas tēlotājmākslā vērojamas kardinālas pārmaiņas, ko ievadīja imperisonisms virziens. Impresionisms sākotnēji attīstījās un piedzīvoja uzplaukumu franču glezniecībā Eduara Manē,Kloda Monē , Kamila Pisaro, Alfrēda Sislē, Ogista Renuāra ,Edgara Degā daiļradē. Impresionisti atteicās gan no sociāli aktuālām tēmām, gan no vēsturiskiem, mitoloģiskiem vai reliģiskiem sižetiem, ar ko pirms viņiem bija aizrāvušies reālisti, romantiķi un klasicisti. Impresionisma mākslinieki iztika ar ikdienišķo realitāti, gleznojot galvenokārt pilsētas vai piepilsētas ainavas un sadzīvi ar saules gaismas un atmosfēras efektiem. Atmosfēras iespaidi tika tverti kā mazāki vai lielāki krāsu un gaismēnas laukumi, kas gleznās savijās vienā lielā ņirbošā krāsu noskaņu kopumā. Tēloto objektu robežas likās izplūdušas un neskaidras, jo formas tika modelētas ar sīku, atsevišķu triepienu tehniku, kas tēlotajai pasaulei lika izskatīties kā dinamiskai un vibrējošai šķietamībai.
19. gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē par impresionismu sāka interesēties arī citu zemju mākslinieki, bet pašā Francijā gleznotājus tas vairs neaizrāva. Bija vērojama neapmierinātība ar impresionisma glezniecībā attīstīto visu tēloto objektu absolūtai pakļaušanai gaismas un atmosfēras noskaņai, un vairāki impresionisma izstāžu dalībnieki (K. Pisaro, P. Gogēns, P. Sezans, Ž. Serā) sāka pievērsties pārdomātām kompozīcijām un stingrām līnijām, taču tas nenozīmēja atgriešanos pie klasicisma principiem. Glezniecības impresionistisko raksturu nolieguši, viņi tomēr saglabāja daļu no tā sasniegumiem. Jaunā virziena mākslinieki turpināja atzīt krāsu par galveno mākslinieciskās idejas izteicēju, bet neļāva vairs gaismai valdīt pār krāsām, laupīt tām spilgtumu un formām noteiktību - līniju viņi uzskatīja tikai par divu krāsu laukumu robežu. Līdz ar to radās arī cita pieeja glezniecības uzdevumiem. Ja impresionisti tiecās pēc gaismas un atmosfēras radītiem efektiem, kā arī pēc mirkļa kustību fiksācijas, tad viņu pēctečiem svarīgākas bija stabilas, noteiktas kvalitātes gan dabā, gan cilvēkos.
Šo jauno mākslas virzienu, kas no 19 gs. astoņdesmito gadu beigām līdz aptuveni 1905. gadam pārņēma franču un arī visas Rietumeiropas tēlotājas mākslas vadību, pieņemts apzīmēt ar nosacītu terminu – postimpresionisms. Par postimpresionistiem 19. gadsimta beigu māksliniekus pirmais nosauca angļu mākslas kritiķis Rodžers Frajs, kas noorganizēja to divas izstādes Londonā 1910. un 1912. gadā. R. Fraja izvirzītais postimpresionisma jēdziens gan bija plašāks nekā mūsdienās, jo viņa organizētajās izstādēs tika eksponēti arī fovistu (fovistu darbos apjomīguma, telpiskuma, perspektīvas atveidojums kļuva mazsvarīgs, galveno nozīmi gleznas emocionālās noskaņas radīšanā ieguva spilgtu dekoratīvu krāstoņuattiecības) un kubistu (kubisti it kā sadalīja reālos priekšmetus sastāvdaļās un tad tos radīja par jaunu nu jau citā kārtībā un formā, kurā akcentētas ģeometriskas formas - lode, konuss, prizma, kubs) darbi, tomēr arī mūsu dienās tas nav vispārpieņemts un noteikts. Pieņemts, ka ar postimpresionismu apzīmē franču skolas ietvaros izveidojušās jaunās mākslas parādības, galvenokārt glezniecību un grafiku, kas sekoja impresionismam laikā līdz pirmajiem 20. gadsimta modernisma virzieniem. Kā gadsimtu mijas mākslas virziens, postimpresionisms ir cieši saistīts arī ar simbolisms un jūgenstils – virzieniem, kas attīstījās tajā pašā laikā un kurus arī var uzskatīt, vismaz daļēji, kā impresionisma noliegumu.
Lai gan mērķtiecīgākie postimpresionisti pārvarēja impresionismam mānīgās optiskās realitātes attēlošanas tradīciju, saites ar vizuālo, juteklisko pieredzi netika pilnīgi sarautas. Tāpat tika bieži strādāts plenērā (brīvā dabā), konkrētais motīvs tika pakļauts vispārinātam tā atveidojumam vai brīvai improvizācijai. Pat simboliskie, vispārinātie, ideālie tēli un vīzijas varēja veidoties kā atvasinājumi no tieši pieredzētā. Darbu kompozīcijās saglabājās fragmentārisms (fragmentārs – tāds, kas sastāv no fragmentiem, daļējs, nepilnīgs) un acentriskums (nav noteikta centra), tāpat arī lielo krāsu laukumu dekorativitāte, spožo un gaišo toņu gammas tika pārmantotas no impresionistiskās dzīvespriecīgās plenēra daudzkrāsainības.
Franču postimpresionisms nebija viengabalains virziens, to veidoja vairāki atsevišķi novirzieni, mākslinieku grupas un individuāli, ļoti atšķirīgi mākslinieki. Visbiežāk ar nosaukumu - postimpresionisms –Pols Zozēns,Vinsents van Gohs,Pols Gogēns Anrī Tulūza-Lotreka mākslu.
Ar impresionisma tradīciju cieši saistīts bija t.s. neoimpresionisms – postimpresionisma novirziens, kuru var uzlūkot arī par patstāvīgu parādību un kuram ir vēl citi nosaukumi: divizionims (no franču "division" – sadalīšana) un puantilisms (no franču "point" – punkts). Šī virziena dibinātājam Žoržam Serā (1859 – 1891) 19. gadsimta beigās drīz vien radās sekotāji – Pols Siņaks, Anrī Edmons Kross, Albērs Dibuā-Pillē, Šarls Angrāns, bijušais impresionists Kamils Pisaro u.c.
Neoimpresionistu uzmanības centrā bija mākslas darba formālā puse, galvenokārt krāsu efekti. Impresionistiskais lokālkrāsas (paša priekšmeta krāsa) dalījums tika turpināts, novests līdz galējībai un vienkāršots. Līdzīgi impresionistiem, neoimpresionisti visbiežāk gleznoja vizuālās realitātes motīvus un atveidoja tos kā gaismā, atmosfērā un krāsās irstošus, vibrējošus materiālos objektus, kuriem mērķtiecīgi izmantoja tikai krāsu spektra krāsainos toņus (nevis neitralizētos) dažādās spilgtuma un gaišuma pakāpēs. Pieauga krāstoņu tīrība; atsevišķs krāstonis tika ieklāts kā sīks laukumiņš, impresionistu nenoteiktais, komatveidīgais, dažādos virzienos ejošais otas triepiens pārvērtās par regulāru, vienveidīgu punktu (no tā arī radies viens no virziena nosaukumiem), t.i., apaļīgu vai taisnstūrainu krāsu plankumiņu, kuram nebija jāsajūk ar citu vai jāapklāj cits. Spektrālo krāsu mozaīka pastiprināja gleznas juteklisko iedarbību, ikdienišķs motīvs pārvērtās par daudzkrāsaini mirdzošu, dzīvespriecīgu pasauli. Atkāpjoties no gleznas, sīkie krāsu punkti optiski apvienojās, tādējādi aizvietojot krāsu mehānisko sajaukumu, ko parasti veido uz paletes vai audekla.
