Postimpresionisms: mākslas stils pēc impresionisma

 Glezniecības impresionisko raksturu nolieguši, viņi tomēr saglabāja daļu no tā sas¬niegumiem. It īpaši tas redzams Gogēna, Sezana un Serā darbos. Viņi turpināja atzīt krāsas prioritāti, bet tas neļāva gaismai vadīt pār ēnām, laupīt tām spilgtumu un formām noteiktību.

 Impresionisti tiecās pēc gaismas un atmosfēras radītiem efektiem, kā arī pēc mirkļa kustību fiksācijas, turpretī viņu pēctečiem svarīgākas bija stabiles, konstantas kvalitātes gan dabā, gan cilvēkos.

 Visus viņus vienoja un interesēja cilvēka tēls, savu nozīmi nezaudēja arī ainava.

 Pasaule tika tverta nevis mirklī, bet ilgstošas eksistences skatijumā.

 Impresionistus vienoja gleznošanas metode, viņus varēja dēvēt par zināmas skolas pārstāvjiem, turpretī jaunajiem glenotājiem nebija kopīgas platformas – katrs gāja savu ceļu:

Ž.Serā (1859 1891) centās impresionistu krāsu izpratni un impresionistiskā triepiena efektus apvienot ar noteiktu paņēmienu sistēmu. Viņš lietoja pa horizontālēm un vertikālēm izvietotus vienāda lieluma krāsainus triepienus.

Sezans meklēja krāsām noteiktu stabilitāti un gaisa vibrācijas iespaidu panāca ar iešvīkāšanu, Gogēns vibrāciju atmeta un pievērsās spilgtām krāsu plaknēm.

Van Gogs, konstruējot priekšmetus un ķermeņus, pārvēdoja impre¬sionistisko tēlojošo triepienu ekspresīvā, garā triepienā.

A.Tulūzs Lotreks izkopa noteiktu, lokanu līniju stilizēta, plakana tēla vei¬došanai .

 Redzēdami jauno meklētāju mākslas atšķirību no impresionistiem, kolēģi un laikabiedri centās tai atrast atbilstošu apzīmējumu. Sākumā balstoties uz Serā poularitāti, to dēvēja par neoimpresionismu, vēlāk par kluazonismu vai arī par simbolismu. Gogēns pats atrada terminu savas mākslas apzīmēšanai – sintētisms. Tāču neviens no šiem nosauumiem nav iesakņojies, toties apzīmējums “postimpressionisms”, kuru 1911. gadā nostiprināja angļu mākslas vēturnieks R.Frajs, saglabājās, iespējams, pateicoties savai nepretenciozitātei, kas tomēr ļāva saprast, ka šī mākslanāca tieši pēc impresionisma un daļēji pieslējās tam un daļēji no tā atdalijās.

 Postimpresinisti arī atgriezās pie klasiskās mākslas tēmām, viņu tēlojušās iespējas kļuva plašākas. Viņi atklātāk nekā iepriekšējo laikmetu gleznotāji apliecināja, ka mākslinieks savu pasaules izpratni pauž, vairāk vai mazāk pārveidojot redzēto. Postimpresionisti lielu uzmanību pievērsa

krāsai, līnijai, plaknei, faktūrai. Tādejādi arī pieticīgā sižetā spēja atklāt savu izjūtu vai domu būtību. Postimpresionisti tematiskajās gleznās piekopa vispārinājuma metodi, kas bija raksturīga seno laiku monumenttālajai glezniecībai. Mākslinieki izmantoja sintizētas, vienkāršotas un nereti nosacīti pārvēdotas formas.

 Par postimimpresionismu sākumu uzskata pēdējo (astoto) impresionistu sionoistu izstādi Parīzē 1886.gadā, pēc kuras šī mākslinieku grupa saira. Savas darbības laikā postimpresionisti ne tikai bija aopuzīcijā pret oficiālo mākslu, bet arī negatīvi izturējās pret buržuāzisko sabiedrību. Līdz ar to van Gogs aizbrauca no Parīzes uz Arlu, Sezans izolējās Eksā, Gogēns devās uz Polinēziju. Mākslinieku dzīves un daiļrades ceļš aizritēja vientulībā un cīņā ar buržuāziskās sabiedrības aprobežotajiem uzskatiem un estētiskajām prasībām, bet arī sabiedrība nebija viņiem labvēlīga. Neparsto paņēmienu dēļ mākslinieku darabi tika vēl vairāk izsmieti un nicināti nekā impresionistu darbi, bet paši mākslinieki dzīvoja vēl lielākā nabadzībā nekā viņu priekšteči. Atšķirībā no impresionistiem, kas tikai gleznoja, daudzi postimpresionisti savus uzskatus tiecās pierādīt teorētiskos rakstos, dinasgrāmatās, kā arī polemikās ar kritiķiem, šajā ziņā sasaucoties ar arhitektiem un literātiem.