Privāttiesību elementi
1. Subjektīvās tiesības – konkrētas tiesības, kas ir subjektam (cilvēkam, valstij, organizācijai). Piem: tiesības uz darbu, īpašumu. Saskaņā ar dabisko tiesību teorijas atziņām, cilvēkam tiesības ir dotas no dabas un tāpēc visiem, it sevišķi valstij tās ir jāatzīst. Subjektīvajām tiesībām ir jābūt paredzētām tiesību normās.
Tas nozīmē, ka atsevišķai personai noteiktā tiesiskā kārtībā, var tikt piešķirtas pilnvaras pēc personas izvēles panākt noteiktu izturēšanos, izmantojot valsts piespiedu varu, tas nozīmē, ka subjektīvo tiesību īstenošana ir atkarīga no pilnvarotā gribas.
Piem: pilnvarotais drīkst prasīt savu tiesību respektēšanu. Absolūtās tiesības izpaužas valdījuma tiesībās, tas ir visās lietu tiesībās un ar tām saistītajos jautājumos, (īpašuma tiesības, ķīlas tiesības, celtniecības tiesības) tās attiecas uz ķermeniskām lietām. Valdījuma tiesības var aptvert arī nemateriālās tiesības (preču zīme, paraugs, patentu tiesības).
2. Objektīvās tiesības – tiesības, kas nosaka un regulē cilvēku uzvešanos un attiecības sabiedrībā, tas tiesisku normu kopums, kas ir spēkā dotajā valstī un kas nosaka katra cilvēka stāvokli valstī, kas katram atļauts un aizliegts. Tās ir abstraktu ne uz vienu konkrētu personu neattiecošos, valsts varas izdotu tiesisku normu apkopojums.
