Privāttiesību raksturojums

Privātās tiesības (ius privatum) regulē attiecības starp brīviem un vienlīdzīgiem indivīdiem. Personas saskaņo savu gribu un brīvi izvēlās attiecību saturu, formu un realizācijas veidus. Privātajās tiesībās pamatprincips ir – atļauts ir viss, kas nav aizliegts likumos. Privāto tiesību galvenais uzdevums ir veidot brīvas un nesaspiestas attiecības starp indivīdiem, kur neviens nav pakļauts otram un šīs attiecības var veidot pēc saviem ieskatiem, nepārkāpjot likumu.

Liela būtiska nozīme ir publisko un privāto tiesību sadalei. Tiesību klasifikācijas galvenais uzdevums ir palīdzēt atšķirt principus uz kuriem balstās atsevišķas tiesību nozares. Tiesību dalījums privātajās un publiskajās tiesībās skar personas brīvības un ierobežošanas attiecības. Publiskās un privātās tiesības atšķiras pēc tiesību veida un pēc attiecībās paustās intereses. Publiskajās tiesībās attiecības veidojas vertikāli (nevienlīdzīgas attiecības) – valsts un privātpersona. Turklāt privātajās tiesībās attiecības veidojas horizontāli – subjekts ↔ subjekts.

Lai gan nozīmīga ir jebkura tiesību nozare, tieši privāttiesības jeb civiltiesības uzskatāmas par to nozari, kas visizšķirošākajā veidā ietekmē un noteic tiesību būtību. Tāpēc viens no svarīgākajiem juristu saimes uzdevumiem ir izkopt un attīstīt civiltiesību teoriju un praksi mūsu valstī, balstoties gan uz Latvijas pašas sasniegumiem tiesību jomā, gan uz ārvalstu pieredzi.1

Privāttiesības iedala vairākās nozarēs: Darba tiesības, sociālās tiesības, mantojuma tiesības, ģimenes tiesības, bērnu tiesības, lietu tiesības, saistību tiesības, sieviešu tiesības u.c. nozarēs.

Šajā darbā tiks aplūkotas un analizētas ģimenes tiesības, mantojuma tiesības un saistību tiesības.

a)Laulības plašākā nozīmē aptver ne tikai laulības, bet arī saderināšanās institūtu, kas regulēt CL 26. – 31. p. Un kas ir uzskatāms par nodomātās laulības fakultatīvu sākumstadiju, jo līgavaiņa un līgavas iepriekšējā saderināšanās nav obligāts priekšnoteikums laulības noslēgšanai viņu starpā.

Saderināšanās institūta aizsākumi meklējami jau romiešu tiesībās. Klasiskajā periodā saderināšanos (sponsalia) ar līgavaiņa (sponsus) un līgavas (sponsa) piekrišanu slēdza viņu ģimenes tēvi (paterfamilias). Attiecībā uz sponsalia netika prasīta īpaša forma, taču bija nepieciešams, lai saderināmie nebūtu jaunāki par septiņiem gadiem un lai viņu starpā būtu pieejama laulība.

Saderināšanās institūts mūsdienu izpratnē lielākajā daļā Eiropas valstu civiltiesībās nostiprinājās 20. gs. sākumā, principiāli atgriežoties pie saderināšanās izpratnes, kāda bija romiešu klasiskajās un daļēji arī postklasiskajās tiesībās. Šajā ziņā spilgts paraugs ir Vācijas 1896.g. Civilkodekss un Šveices 1907.g. Civilkodekss.

b) Ņemot vērā saderināšanās institūta vēsturisko attīstību un mūsdienu pamatnostādnes, saderināšanās juridiskais raksturs ir strīdīgs, jo, no vienas puses, likumā noliegta saderināto tiesība tiesas ceļā prasīt laulības noslēgšanu un līgumsoda spēkā esamība, bet, no otras puses, likumā noteiktajos gadījumos paredzēts pienākums atdot dāvanas (sk. CL 27.p.):

Un vainīgā saderinātā pienākums ir atlīdzināt zaudējumus, šeit izpaužas kā romiešu, tā arī viduslaiku tiesību iespaids.

Atbilstoši tradicionālajam viedoklim saderināšanās ir līgums jeb divu personu savstarpējs, ar vienošanos pamatots gribas izteikums,2 kas nodibina saderināto savstarpēju tiesisku pienākumu nākotnē noslēgt laulību.