Projekta darbs par Garlība Merķeļa grāmatu “Latvieši” (kopš 1796 gada pilns nosaukums “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās”)

•1799.gadā Berlīnē Francijas sūtnis uzaicina G.Merķeli uz savu rezidenci, lai vidzemnieku pierunātu pārcelties uz patstāvīgu dzīvi Francijā un iestāties tās dienestā

•tai laikā Merķelis sāk studēt medicīnu, ko drīz pamet, jo dodas studēt žurnālistiku

•no 1199.gada – 1806.gadam G.Merķelis pārsvarā dzīvo Berlīnē

•1801.gadā viņš iegūst filoloģijas zinātņu doktora grādu Frankfurtē

•1806.gadā atgriežas Rīgā, viņu nearestē viņa popularitātes dēļ, kā arī Merķelim nav problēmu atrast sev drošu pamatu savai tālākai darbībai

•1816.gadā dodas uz Vāciju, lai turpinātu “Latviešus”, bet viņam nākas vilties, un viņš uzraksta grāmatu, kurā kritizē Vācijas politisko sistēmu un par to saņem izraidījumu no valsts

•darbi iedalās divās grupās: 1)darbi, kas vērsti pret dzimtbūšanu

•“Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās” pilns nosaukums kopš 1796.gada

•1905.gada janvārī Pēterburgā 5000 eksemplāros pirmo reizi latviešu valodā tiek izdoti “Latvieši”, kas momentāli tiek izpirkti

Garlībs Merķelis, grāmatas autors, ievadā raksta par šīs grāmatas mērķi cīnīties pret dzimtbūšanu. “Es Vidzemes muižniecībai un garīdznībai varētu rādīt spoguli, kurā raugoties tās izlobītos pašas no sevis.” Latvieši ir dzimtcilvēki, ar kuriem muižnieki var rīkoties kā grib. Autors vēlas dzimtbūšanas atcelšanu, atklājot muižnieku nodarījumus šajā grāmatā. “Dokumentiem, ko es varētu izlietot, būtu jāpierāda, ka latvietis ir vergs vai arī ka viņam ir cilvēka tiesības būt brīvam.”

Šajā nodaļā teikts, ka latvieši kā tādi ir bijuši gudri un uz augsti attīstītas kultūras sliekšņa, ja vien kāda cita tauta būtu sniegtu roku sadraudzībā. Tomēr par lielu nožēlu tā nenotika. 12.gadsimtā, vētras dzīts, pie Latvijas krastiem piestāja ģermāņu kuģis. Izbaudījuši latviešu viesmīlību, vācieši vēlāk atgriezās vēlreiz, tikai šoreiz viņi to darīja ar nolūku iekarot latviešu zemes. Viņi pakļāva latviešus un nu mūsu tautai nācās vergot, apstrādāt pašu zemes svešzemnieku labā. Turpmāk daudzas lielvalstis kāroja latviešu zemes. Daļa latviešu apdzīvotās teritorijas tika atdota poļiem, kuru vēlāk tiem atņēma zviedri, pēc tam šajā teritorijā seko arī krievu laiki. Nodaļā aprakstīta arī pašu latviešu trūcīgā sadzīve un nelaimīgā dzīve tolaik, kas kā uz papīra rakstīta, bija redzama to sejās. “Ieskaties tiem sejās! Pārvērstās, drūmās sejas jums ņirdzīgi stāsta par badu, līdzjūtību un gļēvu verga darbu.”

Šeit kā latviešu spilgtākās īpašības tiek minētas divas – verdziskas bailes un neuzticība. Tās latviešos radušās dēļ vāciešu nekrietnās un varmācīgās izturēšanās. Vēl kāda šeit plaši aprakstīta īpašība ir žūpošana, ko pats Merķelis uzskata par atpalicību. Protams, ka ir minētas arī latviešu labās īpašības, kuras šiem viņiem piemīt, tomēr vergu dzīve un apspiestība liedz tām izpausties. “Vienīgās spēcīgās jūtas, uz kurām vēl spējīgs gars, kas pavisam nospiests zemē, ir ar rūgtu riebumu savienots naids.

Neskatoties uz to, ka latvieši vergoja vācu muižniekiem, tiem vēl bija jāmaksā klaušas un nodevas, kuras nemaz nebija tik mazas. Kaut arī zemnieki dzīvo badā un nabadzībā, tiem arvien tiek