Psiholoģiskā atmiņa: veidi un procesi

Par atmiņu izvēlējos rakstīt, jo vēlējos ko vairāk uzzināt par to kā strādā atmiņa, kas to ietekmē un kā to varētu uzlabot.

Praktisko daļu veidoju pamatojoties uz grāmatā ”Praktisko darbu apraksti cilvēka fizioloģijā skolām“ iekļautajiem materiāliem. Tā kā minēto grāmatu ir akceptējusi Latvijas Bioloģijas skolotāju asociācija, tad uzskatīju ka tajā iekļautie testi atmiņas spēju noteikšanai ir pietiekami objektīvi, lai pielietotu tos savā darbā.

Augstākminētie atmiņas veidi nav atrauti viens no otra un eksistē mijiedarbībā, cits citu papildinot.

Pētot atmiņu, izdala trīs tās sastāvdaļas– sajūtu, īstermiņa un ilgtermiņa atmiņu, no kurām būtiskākās ir pēdējās divas. Ienākošā informācija nokļūst īslaicīgajā atmiņā, kur tā glabājas aptuveni 30 sekundes, un tajā vienlaicīgi var glabāties 5 9 objekti (lai gan tas ir atkarīgs no konkrētā indivīda, novirze parasti nepārsniedz pāris objektus). Regulāras atkārtošanas rezultātā objekti no īslaicīgās atmiņas nokļūst ilglaicīgajā atmiņā, kas nodrošina ilgstošu uzglabāšanu.

Atmiņas fizioloģiskie mehānismi vēl pilnībā nav noskaidroti. Atmiņas procesos piedalās visa CNS. Tomēr noskaidrots, ka informācija nesaglabājas vienādi ilgi visās CNS daļās. Visīsāko laiku informāciju saglabā muguras smadzenes, visilgāk – galvas smadzenes.

20. gadsimta 50. gadu vidū dominēja divi virzieni, kas skaidroja atmiņas fizioloģiskos procesus. Šie virzieni pastāv vēl joprojām.

Vienu no virzieniem izstrādāja ieverojamais psiholoģiskās fizioloģijas pārstāvjiem Leišlejs (Lashley). Viņa teorija pamatojas uz 35 gadu laikā veikto pētījumu rezultātiem. Lešlejs atklāja, ka atmiņas traucējumi parādās tikai tad, ja galvas smadzeņu garozas bojājums ir plašs. Ja garozas bojājums ir neliels, tad arī sekas nav smagas. Pie tam viņš uzskatīja, ka visas garozas daļas ir vienlīdz nozīmīgas atmiņas procesos un bojājuma vietai nav lielas nozīmes. Pētījumu rezultātā Lešlejs secināja, ka sarežģīta uzdevuma atcerēšanās procesā impulsi izplatās pa visu garozu un līdz ar to visām darozas daļām ir vienlīdz nozīmīga loma atmiņas procesos. Lešlejs pieļāva, ka pie atšķirīgiem atmiņas veidiem kādai no garozas daļām varētu būt lielāka nozīme nekā citām garozas daļām. Tomēr impulsi, kas saistīti ar atmiņas procesiem, izplatās pa visu garozu.

Otra virziena pārstāvji atmiņas procesus saistīja tikai ar specifiskām smadzeņu daļām. Šī virziena pārstāvji uzskatīja, ka pastāv divi atšķirīgi atmiņas procesa mehānismi (katru atmiņas veidu nodrošina atšķirīgi fizioloģiski mehānismi). Viens saistīts ar īslaicīgo atmiņu, bet otrs – ar ilglaicīgo atmiņu. Saskaņā ar šo teoriju informācija īslaicīgajā atmiņā saglabājas tikmēr, kamēr darbojas informācijas pārvadīšana ilglaicīgajā atmiņā, piemēram, ja cilvēks vēlas atcerēties kādu jaunu informāciju, tad, kamēr nepieceišamā informācija nenonāk ilglaicīgajā atmiņā, informācija glabājas īslaicīgajā atmiņā un informācijas reproducēšanā piedalās arī domāšanas procesi. Īslaicīgo atmiņu saistīja ar uzbudinājuma cirkulāciju CNS pa noslēgtiem neironu lokiem.

Valda daudz un dažādas hipotēzes, tomēr neviena no tām vēl nav spējusi pilnībā izskaidrot atmiņas fizioloģiskos mehānismus.