Psoriātiskais artrīts

Psoriātiskais artrīts ir ar psoriāzi saistīts locītavu iekaisums. Agrāk to uzskatīja par reimatoīdā artrīta variantu, bet pēc tam, kad atklājās, ka lielākā daļa psoriāzes pacientu ir seronegatīvi uz reimatoīdo faktoru, psoriātiskais artrīts tika izdalīts kā atsevišķa nozoloģija. Lai gan vairumā gadījumu psoriātiskā artrīta norise ir labdabīga, vienai daļai pacientu attīstās smaga, nemitīgi progresējoša artrīta forma, dažkārt ar mutilāciju.

Pirmo reizi artrīts psoriāzes pacientam aprakstīts 1818. gadā, bet Raits (Wright) bija pirmais, kas to sāka apzināt par specifisku, ar psoriāzi saistītu artrīta formu. Līdz pat mūsdienām tiek diskutēts, vai psoriātisko artrītu var uzskatīt par atsevišķu nozoloģisko vienību. Tiek minēts, ka gan psoriāze, gan artrīts ir bieži sastopamas slimības, tādēļ nav nekas neparasts, ka pacientam attīstās divas slimības. Tomēr plašos epidemioloģiskos pētījumos iegūtie dati liecina par labu psoriātiskā artrīta koncepcijai.

Kamēr artrīta izplatība vispārējā populācijā tiek lēsta ap 2 3%, psoriāzes pacientiem tas sastopams no 7 līdz 42% gadījumu. Un otrādi, psoriāzes izplatība artrīta pacientu vidū ir 2,6 7,0%, turpretim vispārējā populācijā tā ir tikai 0,1 2,8%. Turklāt ar psoriāzi saistītā artrīta iezīmes liecina, ka tā ir atšķirīga artrīta forma. Atšķirībā no osteoartrīta psoriātiskais artrīts pēc būtības ir iekaisums un skar kā proksimālās, tā distālās locītavas. Tas atšķiras no reimatoīdā artrīta ar to, ka tam nav sakars ar pacienta dzimumu, bieži procesā tiek iesaistītas distālās starpfalangu locītavas, tam piemīt tendence uz asimetrisku artrītu, nav reimatoīdā faktora, attīstās spondilartropātija, pastāv saistība ar HLA B27 un tam raksturīgas spondilartropātijām iezīmīgas ekstraartikulārās izpausmes. Tādējādi psoriātiskais artrīts uzskatāms par iekaisīgu artrītu, kas saistīts ar psoriāzi un parasti ir seronegatīvs attiecībā uz reimatoīdo faktoru. To pieskaita pie seronegatīvām, ar HLA B27 saistītām spondilartropātijām.

Psoriātiskā artrīta etioloģiskais cēlonis nav zināms. Tiek uzskatīts, ka iekaisuma procesa uzturēšanā nozīme ir ģenētiskiem, imunoloģiskiem un ārvides faktoriem.

Psoriāze un psoriātiskais artrīts biežāk sastopams vienās un tajās pašās ģimenēs. Speciālos ģimeņu pētījumos pierādīts, ka pacientu pirmās pakāpes radiniekiem šī slimība attīstās daudz biežāk nekā vispārējā populācijā vai dzīvesbiedriem. Arī pētījumi ar dvīņiem apstiprina ģenētisko predispozīciju uz šo slimību ar izteiktu konkordanci monozigotiem dvīņiem.

Populāciju pētījumos konstatēts, ka psoriāze ir saistīta ar HLA antigēniem B13, B16 (sevišķi tā B39 segmentu), B17, B27, B37, Cw6, DR4 un DR7. HLA B7 un HLA B27 psoriāzes pacientiem norāda uz artrīta attīstību nākotnē. Pacientiem ar psoriāzi un psoriātisko artrītu bieži atrod HLA DR7a. Lai gan nav konstatēts, ka psoriātiskā artrīta gadījumā būtu izmainīta T šūnu receptora gēna ekspresija, tomēr Sazerna (Southern) analīze, izmantojot iezīmētu DNS imūnglobulīna H gēna reģiona (imūnglobulīna smago ķēžu gēns uz hromosomas 14q32) noteikšanai, liecina, ka šim gēnam, iespējams, ir nozīme artrīta izcelsmē psoriāzes pacientiem.