PSRS ikdiena – stāsts bez mīlestības un godīguma

Šis nebūs stāsts par mīlestību, jo šajā stāstā tas neiederas. Šis nebūs stāsts par sapratni un godīgumu, jo tās šeit nepazīst. Šī arī nebūs pasaka ar laimīgām beigām.

Šis būs stāsts par lielāko 20. gadsimta nezāli. Par valsti, kura ar milzīgu bruņotu spēku un nežēlību pakļāva Daudzas Eiropas un Āzijas tautas, solot tām jaunu sauli. Tautas, kurās vēl šodien izdīgst pa kādam nezāles asnam. Joprojām atrodas cilvēki, kuri uzticīgi padomju idejām un viņu ticība sociālisma uzvarai nav iznīkusi.

Padomju režīma “nezālei” kā laba augsne bija Krievijā pieaugošā darbaļaužu neapmierinātība ar cara valdīšanu. Idejas par padomju varu guva piepildījumu Oktobra apvērsumā. Par Padomju Krievijas mantinieci kļuva Padomju Savienība.

Savos pastāvēšanas gados PSRS ir bijuši, manuprāt, divi ļoti ietekmīgi vadoņi – Ļeņins un Staļins. Totalitārs režīms plus vara un vadonisms radīja nežēlīgas sekas – represijas, izsūtīšanas un pasaules sadalīšanas vēlmi. Šīs sekas vēl ilgi paliks okupēto tautu atmiņā, nodarīto nevar aizmirst. Man nav saprotams, kā cilvēkā var tik dziļi iemiesoties ļaunums. Tik dziļi, ka tas pārņem prātu un kļūst kā apsēstība. Apsēstība, kuras dēļ cieš tautas.

Tieši PSRS pārvilka 50 gadu ilgu svītru plaukstošajai Latvijai. Valstij, kura neatkarību bija izcīnījusi, atstādama kapulaukos tūkstošiem savu dēlu.